Kurvjzieža kontemplācijas

Zīmīgi, ka tie cilvēki, kuri brēc, ka pagājušā gada vasara bija ekstrēmi karsta, gandrīz visi ir aizmirsuši, ka pagājušovasar bija jūlija aukstuma rekordi - atcerieties, lūdzu, Dziesmusvētku gājienu, kura dalībniekiem spelgojošs ziemelis rāva nost ne tikai vainagus un hūtes, bet arī vimpeļus un pūtēju taures no rokām. Un, kas attiecas uz rekordu pārsišanu - dzīvoju šajā teritorijā jau vairāk nekā 40 gadus, un, ticiet, vai nē, kopš manas agrās bērnības, ir bijis ļoti maz tādu mēnešu, kuros kādā datumā nebūtu labots siltuma vai aukstuma rekords. To sauc par maritīmo jeb piejūras klimatu. Tas ir mūsu un mūsu senču lāsts un svētība, kā nu uz to paskatās. Palasot senu periodiku un latviešu literatūras klasiķus, kļūst skaidrs, ka arī pirms simts un divsimt gadiem še ik gadu, ik vasaru, ik pavasari, ik ziemu, ik rudeni skanējušas vaimanas, ka "šitādu laiku nav piedzīvojuši pat sirmākie no sirmgalvjiem". Un mēs esam mantojuši gan selektīvo atmiņu (tā gan kopīga iezīme visai cilvēcei, ne tikai nabaga baltiešiem), gan strauji mainīgus laikapstākļus.
Un es priecājos un mazliet brīnos par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem katrs mēnesis nāk kā pārteigums. Jo pašai man klimats ir pārāk nozīmīgs, lai es aizmirstu savas izjūtas tā sakarā, es tās fiksēju. Un nē, kopš 1970. gadu beigām mums nav bijis nevienā gadā un nevienā gadalaikā konsekventu laikapstākļu, kuri neizsauktu brīnīšanos, šausmināšanos un tenkas par tuvo pasaules galu. Atbildu par saviem vārdiem.



(Novērojumi rādot, ka pēdējo gadu laikā notiek, iespējams, ļoti lēnīga sasilšana šajā teritorijā. Bet mēs indiviuāli to nevaram izjust.)