Kurvjzieža kontemplācijas

Jau pirms laba laika gribēju uzrakstīt savas pārdomas par šo sēriju. Kad sāku apkopot, pati nobijos no tā, par cik kritisku, kašķīgu babuli esmu izvērtusies. Bet nu ir tā, kā ir, pati vien vainīga, ka biju sacerējusies pārāk daudz.

Sākšu savus komentārus ar grāmatām, kuras patika vismazāk.

13. Jundzes "Sarkanais dzīvsudrabs". Vienīgais uzteicamais - patiešām precīzs deviņdesmito gadu atveidojums, pie katras rindkopas var māt ar galvu - jā, jā, akurāt šitā bija, es arī atceros. Ko neesmu piedzīvojusi pati, to piedzīvojuši radi, draugi, kaimiņi.
Diemžēl par daiļliteratūru es to nevaru nosaukt. Ja nemaldos, Ilze Jansone savā recenzijā bija paudusi izbrīnu, kāpēc šajā romānā visi varoņi ir neglābjami stulbi. Varu viņai piekrist - visi varoņi te tiešām ir ārkārtīgi stulbi (pat pārāk stulbi, lai varētu būt komiski), shematiski, plakani, katrs iemieso kādu konkrētu sociālu problēmu. Dialogi ir šaušalīgi, bija grūti lasīt. Iespējams, no savāktā materiāla varētu uztaisīt ļoti labu publicistisku eseju krājumu. Diemžēl Jundze bija atvēzējies uz romānu, un Rakstnieku Savienības priekšsēdi šādā vēlmē nobremzēt nevar.

12. Ulbergas "Tur". Dažviet tīkami poētisks (man ļoti patika rāgānu-ābeļziedu zagļu motīvs) ezotērisks murdziņš. No vēsturiskā fona tik vien ir kā obligātā Brežņeva bēru un Černobiļas avārijas piesaukšana - hallo, ļaudis, astoņdesmitajos gados notika vēl ļoti daudz kas, tā bija desmitgade ar savu kolorītu un garšu, no kuras romānā nav nekā. Pa vidu visam vijas postpsihoanalītiskajā literatūrā obligātā disfunkcionālās ģimenes traumētās personības līnija, OK, lai jau būtu. Diemžēl dažubrīd uzpeld pierādījumi, ka autore pati visu to sikbojisko diskursu ņem nopietni, un tad man savukārt pazūd spēja kaut cik nopietni uztvert viņas tekstu.

11. Zebra "Gaiļu kalna ēnā". Slavējami nopietna iedziļināšanās vēsturiskajā materiālā. Diemžēl tā integrēšana romānā, maigi sakot, pieklibo, reizēm šķiet, ka lasu labā valodā uzrakstītu referātu vēsturē. Piemēram, lai parādītu ebreju kopienas neviendabību un pie viena - arī antisemītisma pieņemšanos spēkā, autors izmanto tik triviālu paņēmienu kā savest kopā trīs rabīnus vienā telpā un likt viņiem garās, garlaicīgās tirādēs skaidrot savus uzskatus. Nu kamooon... Kas attiecas uz galvenā varoņa psiholoģiju - nepārliecina nevienā acī.

10. Manfeldes "Virsnieku sievas". Eksaltētas elsas kā pornofilmā visa teksta garumā, nespēju neironizēt. Taču vides tēlojums krāšņs. Pieņemu, ka arī precīzs - grūti spriest, jo Karostā neesmu bijusi.

Ai, piekusu, vēlāk turpināšu.

9. Kotas "Istaba". Uz visu pārējo fona izceļas kā vismazāk gruzīgais, varētu pat teikt - komisks un optimistisks gabals. Komunālā dzīvokļa ikdiena astoņdesmito beigās, viss mutuļo jestri, dzīvespriecīgi un diezgan vulgāri - kā jau Kotai. Žēl, ka mistiskais elements palicis tikai ieceres līmenī, žēl, ka tik daudz prastu jociņu.

8. Repšes "Bogene". Ļoti skaista, tēlaina valoda un traģismā pārgrieztas acis. Dažubrīd lasīju ar patiesu baudu un sajūsmu. Bija grūti izsekot tīši samudžinātajiem sižeta pavedieniem, bet kas rūdās grūtībās, top liels. Tad stāsts piepeši aprāvās, atstājot lasītāju, t.i., mani, neveiklā mulsumā - it kā sekundi pirms orgasma mīļotais būtu izkāpis no gultas un aizgājis pačurāt. Tā vien šķiet, ka autore ieskatījusies pulkstenī un kalendārā, pamanījusi dedlainu un nolēmusi, ka "...nezinu, kā turpināt un nobeigt, izliksimies, ka tas ir atvērtais fināls". Nevajag, ja!

7. Ābeles "Duna". Lielākoties ļoti skaisti, bet dažubrīd mokoši garlaicīgi. Īpaši vietās, kur tie zirgi (šķirnes apraksts uz 37 lpp.) skrien (skrējiena apraksts uz 48 lpp.). Daži vēsturiskie momenti nepārliecināja. Izrādās, ka vēsturniekus arī nav pārliecinājuši. Vietām iestarpināti referātam piedienīgi jēlmateriāli - tas pats, ko pārmetu Zebrim, un arī pašai Ābelei "Klūgu mūkā". Man nepatīk, kad tā dara.

Būs vēl.

6. Ikstenas "Mātes piens" iezīmē depresīvus un gurdenus Brežņevlaikus, kuri ir tik depresīvi un gurdeni tāpēc, ka uz tiem projicējas galvenās varones slimā psihe. Visnotaļ reālistiski, lai arī plakani atainota dubultmorāle un liekulība dažādos dzīves un sadzīves līmeņos. Sižets man šķita visai iepriekšparedzams un neaizrāva. Neizsakāmi besīja, ka autore jauc jēdzienus "olšūna" un "olnīca", tāpat vēl citas medicīniskās detaļas nešķita pārliecinošas (piem., epizode ar vēža diagnozticēšanu). Biju no grāmatas gaidījusi daudz vairāk, sajutos subjektīvi pievilta.

5. Bankovska "18" savukārt izrādījās drīzāk patīkams pārsteigums, jo pēc recenzijām biju noskaņojusies, ka man varētu nepatikt. Lasot vairākkārt nodomāju, ka noskaņa nedaudz atgādina Jursenāras "Coup de Grace" un Fēgezaka "Baltiešu gredzena" atsevišķas epizodes. Kad tiku līdz pēcvārdam, uzzināju, ka alūzija ar Jursenāru nav nejauša.
Pietrūka izvērsuma sižeta līnijai ar kokiem, kuri vēro cilvēkus. Pieņemu, ka neliela atsaucīte uz to ir dažu "Trako veču" stāstu atsevišķos motīvos. Dažubrīd radās iespaids, ka autoram pietrūcis laika visus pavedienus savilkt kopā.

4. Akmentiņa "Skolotāji" izrādījās raiti lasāms un visnotaļ asprātīgs darbs, kas atstāja labu pēcgaršu. Biju gaidījusi vairāk tēlainības, ņemot vērā autora poētisko ievirzi, taču uz dažubrīd pārcakinātā kolēģu snieguma fona, lietišķība likās pilnīgi OK.


Pabeigšu , cerams, vēl šovakar.