![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jau pirms laba laika gribēju uzrakstīt savas pārdomas par šo sēriju. Kad sāku apkopot, pati nobijos no tā, par cik kritisku, kašķīgu babuli esmu izvērtusies. Bet nu ir tā, kā ir, pati vien vainīga, ka biju sacerējusies pārāk daudz.
Sākšu savus komentārus ar grāmatām, kuras patika vismazāk.
13. Jundzes "Sarkanais dzīvsudrabs". Vienīgais uzteicamais - patiešām precīzs deviņdesmito gadu atveidojums, pie katras rindkopas var māt ar galvu - jā, jā, akurāt šitā bija, es arī atceros. Ko neesmu piedzīvojusi pati, to piedzīvojuši radi, draugi, kaimiņi.
Diemžēl par daiļliteratūru es to nevaru nosaukt. Ja nemaldos, Ilze Jansone savā recenzijā bija paudusi izbrīnu, kāpēc šajā romānā visi varoņi ir neglābjami stulbi. Varu viņai piekrist - visi varoņi te tiešām ir ārkārtīgi stulbi (pat pārāk stulbi, lai varētu būt komiski), shematiski, plakani, katrs iemieso kādu konkrētu sociālu problēmu. Dialogi ir šaušalīgi, bija grūti lasīt. Iespējams, no savāktā materiāla varētu uztaisīt ļoti labu publicistisku eseju krājumu. Diemžēl Jundze bija atvēzējies uz romānu, un Rakstnieku Savienības priekšsēdi šādā vēlmē nobremzēt nevar.
12. Ulbergas "Tur". Dažviet tīkami poētisks (man ļoti patika rāgānu-ābeļziedu zagļu motīvs) ezotērisks murdziņš. No vēsturiskā fona tik vien ir kā obligātā Brežņeva bēru un Černobiļas avārijas piesaukšana - hallo, ļaudis, astoņdesmitajos gados notika vēl ļoti daudz kas, tā bija desmitgade ar savu kolorītu un garšu, no kuras romānā nav nekā. Pa vidu visam vijas postpsihoanalītiskajā literatūrā obligātā disfunkcionālās ģimenes traumētās personības līnija, OK, lai jau būtu. Diemžēl dažubrīd uzpeld pierādījumi, ka autore pati visu to sikbojisko diskursu ņem nopietni, un tad man savukārt pazūd spēja kaut cik nopietni uztvert viņas tekstu.
11. Zebra "Gaiļu kalna ēnā". Slavējami nopietna iedziļināšanās vēsturiskajā materiālā. Diemžēl tā integrēšana romānā, maigi sakot, pieklibo, reizēm šķiet, ka lasu labā valodā uzrakstītu referātu vēsturē. Piemēram, lai parādītu ebreju kopienas neviendabību un pie viena - arī antisemītisma pieņemšanos spēkā, autors izmanto tik triviālu paņēmienu kā savest kopā trīs rabīnus vienā telpā un likt viņiem garās, garlaicīgās tirādēs skaidrot savus uzskatus. Nu kamooon... Kas attiecas uz galvenā varoņa psiholoģiju - nepārliecina nevienā acī.
10. Manfeldes "Virsnieku sievas". Eksaltētas elsas kā pornofilmā visa teksta garumā, nespēju neironizēt. Taču vides tēlojums krāšņs. Pieņemu, ka arī precīzs - grūti spriest, jo Karostā neesmu bijusi.
Ai, piekusu, vēlāk turpināšu.
Sākšu savus komentārus ar grāmatām, kuras patika vismazāk.
13. Jundzes "Sarkanais dzīvsudrabs". Vienīgais uzteicamais - patiešām precīzs deviņdesmito gadu atveidojums, pie katras rindkopas var māt ar galvu - jā, jā, akurāt šitā bija, es arī atceros. Ko neesmu piedzīvojusi pati, to piedzīvojuši radi, draugi, kaimiņi.
Diemžēl par daiļliteratūru es to nevaru nosaukt. Ja nemaldos, Ilze Jansone savā recenzijā bija paudusi izbrīnu, kāpēc šajā romānā visi varoņi ir neglābjami stulbi. Varu viņai piekrist - visi varoņi te tiešām ir ārkārtīgi stulbi (pat pārāk stulbi, lai varētu būt komiski), shematiski, plakani, katrs iemieso kādu konkrētu sociālu problēmu. Dialogi ir šaušalīgi, bija grūti lasīt. Iespējams, no savāktā materiāla varētu uztaisīt ļoti labu publicistisku eseju krājumu. Diemžēl Jundze bija atvēzējies uz romānu, un Rakstnieku Savienības priekšsēdi šādā vēlmē nobremzēt nevar.
12. Ulbergas "Tur". Dažviet tīkami poētisks (man ļoti patika rāgānu-ābeļziedu zagļu motīvs) ezotērisks murdziņš. No vēsturiskā fona tik vien ir kā obligātā Brežņeva bēru un Černobiļas avārijas piesaukšana - hallo, ļaudis, astoņdesmitajos gados notika vēl ļoti daudz kas, tā bija desmitgade ar savu kolorītu un garšu, no kuras romānā nav nekā. Pa vidu visam vijas postpsihoanalītiskajā literatūrā obligātā disfunkcionālās ģimenes traumētās personības līnija, OK, lai jau būtu. Diemžēl dažubrīd uzpeld pierādījumi, ka autore pati visu to sikbojisko diskursu ņem nopietni, un tad man savukārt pazūd spēja kaut cik nopietni uztvert viņas tekstu.
11. Zebra "Gaiļu kalna ēnā". Slavējami nopietna iedziļināšanās vēsturiskajā materiālā. Diemžēl tā integrēšana romānā, maigi sakot, pieklibo, reizēm šķiet, ka lasu labā valodā uzrakstītu referātu vēsturē. Piemēram, lai parādītu ebreju kopienas neviendabību un pie viena - arī antisemītisma pieņemšanos spēkā, autors izmanto tik triviālu paņēmienu kā savest kopā trīs rabīnus vienā telpā un likt viņiem garās, garlaicīgās tirādēs skaidrot savus uzskatus. Nu kamooon... Kas attiecas uz galvenā varoņa psiholoģiju - nepārliecina nevienā acī.
10. Manfeldes "Virsnieku sievas". Eksaltētas elsas kā pornofilmā visa teksta garumā, nespēju neironizēt. Taču vides tēlojums krāšņs. Pieņemu, ka arī precīzs - grūti spriest, jo Karostā neesmu bijusi.
Ai, piekusu, vēlāk turpināšu.