Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar manā konstantajā iekšējā cīņā grieķi sakāva jūdus, un es neaizgāju vis klausīties Iļju Ļ., bet gan devos beidzot noskatīties Nastavševa "Mēdeju".
Nezinu, vai tā bija pareizā izvēle.
Guna Zariņa, kā jau gaidīju, bija lieliska. Vingrošana ar krēsliem man izsauca vieglu smaidu, bet dzirksteļojošie īssavienojumi šķita ne visai labi balansējoši uz bezgaumības robežas.

Kopumā - šajā stāstā par kādas laulības nelaimīgo galu tika izspēlēta mūžīgi latviskā "stiprās sievietes" un "vājo, gļēvo vīriešu" tēma. Tas mani nedaudz sāpināja, jo vispār jau man vīrieši patīk, un pašai šķiet, ka no Eiripīda teksta iespējams izlobīt daudz mazāk gļēvu, glumu Jāsonu, kā arī Kreontu, kurš neatgādina vidēji turīgu krievu uzņēmēju ar pontiem, bet bez mazākā cildenuma.
Man būtu gribējies stāstu par kaut nedaudz līdzvērtīgu personību cīņu.
Man gribējās mazliet empātijas pret šīs cīņas vīrišķajiem dalībniekiem.
Kaut kā tā.

Ja teikumu iesāksi ar "Negribu teikt neko sliktu par X...", sarunbiedram tūdaļ būs skaidrs, ka viņš dzirdēs šitstormu un ka tu to izvirdīsi negribot.

"Vīrietību pētnieki atzīst, ka būšana par vīrieti pašiem vīriešiem ir slēpta; viņiem nav pieeja sev kā dzimuma būtnēm. Vīrietis sevi pamatā apzinās kā vispārīgu cilvēku, nevis seksuālu un dzimumiskotu personu. Tas, ko dara un pieredz vīrietis, īpaši baltādains heteroseksuālis, ir normāli, universāli un pašsaprotami, tāpēc tas nav rūpīgi jāapraksta un jāizprot. Šāda tradīcija neizriet no atsevišķu cilvēku gribas, bet ir pierasta prakse, kas pati ir neredzama un šķietami dabiska. Jo nav gluži tā, ka vīriešus neinteresētu veidot un attīstīt emocionālu un garīgu sevis izpratni."

Vīru lietas – dzirdēt savu balsi

Kārlis Vērpe, "Punctum", 27/02/2018
http://www.punctummagazine.lv/2018/02/27/viru-lietas-dzirdet-savu-balsi-27-02/

No grieķiem atkal pie jūdiem un persiešiem.
Saule jau norietējusi un sākušās Purima svinības.

Kā man pirms desmit dienām stāstīja kāds sertificēts rabīns - Purimā pieklājas dzert tā, lai nevar baltu no melna un svēto no grēcīgā atšķirt.

Un vēl viņš man stāstīja, šis jaukais un cienījamais vīrs, ka reiz, pirms daudziem, daudziem gadiem un gadu simteņiem viedais un cienījamais Rebe X-Ben-* uzaicinājis pie sevis Purimu svinēt mācīto un godājamo Rebi Y-Ben **. Lūk, un dzēruši šie abi cildenie vīri, kā pats Dievs to vēlējis, un drīzi vien vakara gaitā sasnieguši iepriekš pieminēto stāvokli. Un kā nu gadījies, kā ne, bet iededzies starp abiem jo karsts un dedzīgs strīds, gan jau par Toru un kabalu, par ko gan vēl citu. Un tā nu sanācis, ka mācītais un godājamais Rebe Y-Ben** strīda karstumā nositis viedo un cienījamo Rebi X-Ben*. Pagājusi nakts, uzlēkusi saule, mācītais un godājamais Rebe Y-Ben** izgulējis dzērumu, ieraudzījis beigto oponentu un tapis bezgaldziļas nožēlas pārņemts. Asaras plūdušas pār viņa vaigiem, tikpat karstas kā pirmītējās dusmas, nodarītais skumdinājis viņu rūgtāk par paša nāvi.
Un Dievs, raugi, apžēlojies par nelaimīgo slepkavu un atgriezis Rebi X-Ben* pie dzīvības. Bijušie strīdnieki apkampušies, izlīguši un šķīrušies atkal kā labi draugi.
Kad nākamajā gadā Purima svētkos viedais un cienījamais Rebe X-Ben* atkal aicinājis pie sevis ciemos mācīto un godājamo Rebi Y-Ben **, tas laipni, bet nelokāmi atteicies ielūgumu pieņemt. Jo neba nu katru gadu Tas Kungs brīnumus pie viņiem gribēšot darīt.

Purim sameah! Un lai brīnumi notiek arī ar mums.