Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar manā konstantajā iekšējā cīņā grieķi sakāva jūdus, un es neaizgāju vis klausīties Iļju Ļ., bet gan devos beidzot noskatīties Nastavševa "Mēdeju".
Nezinu, vai tā bija pareizā izvēle.
Guna Zariņa, kā jau gaidīju, bija lieliska. Vingrošana ar krēsliem man izsauca vieglu smaidu, bet dzirksteļojošie īssavienojumi šķita ne visai labi balansējoši uz bezgaumības robežas.

Kopumā - šajā stāstā par kādas laulības nelaimīgo galu tika izspēlēta mūžīgi latviskā "stiprās sievietes" un "vājo, gļēvo vīriešu" tēma. Tas mani nedaudz sāpināja, jo vispār jau man vīrieši patīk, un pašai šķiet, ka no Eiripīda teksta iespējams izlobīt daudz mazāk gļēvu, glumu Jāsonu, kā arī Kreontu, kurš neatgādina vidēji turīgu krievu uzņēmēju ar pontiem, bet bez mazākā cildenuma.
Man būtu gribējies stāstu par kaut nedaudz līdzvērtīgu personību cīņu.
Man gribējās mazliet empātijas pret šīs cīņas vīrišķajiem dalībniekiem.
Kaut kā tā.