Kas nemaldīgi liecina par brīvdienu tuvošanos? Protams, pamošanās naktī drebuļainai, ar sausu, nogurdinošu klepu un skrāpējošām sāpēm trahejā.
6. Aprīlis 2012
Sīkas, pretīgās sērgas, bet nu labi, šai dienai piedienas ciešanas un nestrādāšana, tikai garīguma manā gadījumā nav nekāda, spiritus vien tik,cik Melnais balzams, Pinosols un Farigosprays satur, mea culpa, mea culpa, ak, dārgo bikststēv, sakiet, ka tā nav mana vaina, ka tā ir mana nelaime, jo pie upura kompleksa esmu pieradusi, pie vainas kompleksa - ne tik ļoti.
Un tad, kad es būšu tikusi galā ar VISU, ja vien kādreiz būšu tikusi un būšu palikusi dzīva, un tas varētu būt šī gada jūlijā (vai varbūt nekad), es varēšu gulēt saules izkarsētās smiltīs uz vēdera un lasīt Mariņinas krimiķus, visa tāda iedegusi, lepna un laimīga...
Franciskais
Vispār man ir ambivalenta (līdz šizofrēnijas robežai, un ceru, ka tur arī tā paliks) attieksme pret visu francisko. Man garšo franču vīni un franču sieri, par kārtīgu brī šķēli es pārdošu dzimteni un izstāstīšu visus NATO noslēpumus, ja kāds man tos neprātīgi būs uzticējis, BET - viņu kulinārija ir pārpilna visādām lietām, uz kurām es lūkojos piesardzīgi, visas tās sīpolu zupas un zirgu smadzenes, ak vai! Man patīk franču 20.gadsimta filosofija, Sartrs, Bovuāra, Rikērs un mūža mīla Kamī, es bikli mulstu no Merlo-Pontī, koķetēju ar Delēzu un Deridā, bet ciest nevaru Lakānu. Es dievinu franču feministes - Irigaraju un Siksū, bet man riebjas aizdompilnās un latenti naidīgās starpdzimumu attiecības franču literatūrā un kino. Man patīk viņu frivolitāte, es vemju no viņu naturālisma. Es atbalstu konstanto nerunāšanu angliski un viebjos, kad bistro viesmīlis vai autobusa šoferis nicīgi labo manu franču izrunu. Viņu valdzinošais šarms, viņu nolādētais šovinisms. Mīla un naids uz mūžu.
Pirmo reizi, kad savos druskupārdivdesmit gados spēru kāju uz Francijas zemes - tā bija Kalē pasažieru osta, un es meklēju, kur pačurāt, līdz atradu netīrāko tualeti savā mūžā (pārspēja pat Simferopoles autoostas ateju, oui, oui), mani satrieca tas, ka krāvēji savā starpā sazinās labāka franču valodā, nekā es esmu jebkad bijusi spējīga iemācīties. Kaut arī ar prātu sapratu, ka citādi nemaz nevar būt.
Un, jā - es nekad mūžā negribētu franču mīļāko. Un vēl jo vairāk - franču vīru.
Pirmo reizi, kad savos druskupārdivdesmit gados spēru kāju uz Francijas zemes - tā bija Kalē pasažieru osta, un es meklēju, kur pačurāt, līdz atradu netīrāko tualeti savā mūžā (pārspēja pat Simferopoles autoostas ateju, oui, oui), mani satrieca tas, ka krāvēji savā starpā sazinās labāka franču valodā, nekā es esmu jebkad bijusi spējīga iemācīties. Kaut arī ar prātu sapratu, ka citādi nemaz nevar būt.
Un, jā - es nekad mūžā negribētu franču mīļāko. Un vēl jo vairāk - franču vīru.