Kurvjzieža kontemplācijas

Ir forši, ka skrienot sastaptie skrējēji vīrieši man čomiski-sazvērnieciski miedz ar aci vai pamāj sveicienu. Nepavisam nav forši, ka visu laiku - arī skrienot, varbūt pat jo īpaši tad - netieku vaļā no domas "akmīļaisdies, ka negribas neko darīt, neko, neko, neko!" Un negribas arī - i ne muti mazgāt, ne grīdu slaucīt, par sarežģītākām lietām pat nerunājot. Gribas gulēt aizvērtām acīm un neatbildēt uz telefona zvaniem. Visu diennakti. Visu nedēļu. Visu atlikušo mūžu, tpu, tpu, tpu!
Bet gan jau, ka visa vaina iekš tam, ka neesmu šovasar vēl normāli sauļojusies. Ķermenī kaut kas neasimilējas, kaut kas nesintezējas - piemēram, prieks.

Pretīgie, pretīgie, pretīgie mākoņi.

Ar prātu es tā kā apzinos, ka smidzinošs lietus nav nekas tāds, ko nelabvēļi speciāli palaiž, lai es justos pēc iespējas sliktāk. Taču sirds dziļumos gruzd aizdomas un aizvainojums.

martcores polls par karuseļiem lieliski parāda, kuriem cibiņiem bērnībā nav bijis lielo brāļu un brālēnu. Vai citu pietiekami aktīvu un fiziski stipru izklaidētāju, kas gatavi sajūsmā spiedzošu sīkaļu griezt riņķī horizontāli un vertikāli, turot aiz rokām, aiz kājām, paklausīgi uzšūpināt šūpolēs, "kamēr apgriežas"... vārdu sakot, bērnības nav bijis.

Karuseļi - tā ir laimīgā iespēja uz mirkli atgriezties bezrūpīgajā pasaulē, - pasaulē kura māk ātri joņot ap tevi, apvērsties otrādi un sagādāt lidojuma ilūziju. Un ar adrenalīnu tam nav nekāda sakara. Tikai ar bezrūpību un smiekliem.