Kurvjzieža kontemplācijas

Ir forši, ka skrienot sastaptie skrējēji vīrieši man čomiski-sazvērnieciski miedz ar aci vai pamāj sveicienu. Nepavisam nav forši, ka visu laiku - arī skrienot, varbūt pat jo īpaši tad - netieku vaļā no domas "akmīļaisdies, ka negribas neko darīt, neko, neko, neko!" Un negribas arī - i ne muti mazgāt, ne grīdu slaucīt, par sarežģītākām lietām pat nerunājot. Gribas gulēt aizvērtām acīm un neatbildēt uz telefona zvaniem. Visu diennakti. Visu nedēļu. Visu atlikušo mūžu, tpu, tpu, tpu!
Bet gan jau, ka visa vaina iekš tam, ka neesmu šovasar vēl normāli sauļojusies. Ķermenī kaut kas neasimilējas, kaut kas nesintezējas - piemēram, prieks.