Kurvjzieža kontemplācijas

Ziemas gaiss neganti sausē manu ādu, tādēļ spiedzieni par ainavas sarmaino superdaili nesanāk tik līksmi.

Esmu iemācījusies mēnesi izdzīvot ar naudas daudzumu, kāda man pirms gada nebūtu pieticis nedēļai. Turklāt nevaru pat tā uzreiz nosaukt ko būtisku, no kā būtu nācies atteikties.

Vakariņām sacepšu krāsnī ķirbi, ēdīšu ar ķiplokiem un dzērveņu mērci, lasīdama "Rīgas Laiku". Rīt no rīta došos skriet. Dzīve ir prognozējama un skaista.

Nekādu kaislību, nekādu piedzīvojumu, par ko rakstīt. Bet gan jau uzradīsies. Es ceru.

Ikreiz, kad skatos kādu Makdonalda vai vispār jebkura draņķīga fāstfuda reklāmu, iedomājos par tiem daudzajiem tūkstošiem cilvēku, kuri mirst no aptaukošanās veicinātām slimībām. Jebkurā kaut cik labklājīgā valstī, (pat mūsējā, ha, ha) to ir daudzkārt vairāk nekā mirēju no plaušu vēža. Tomēr neveselīgu barību drīkst propagandēt un tirgot uz nebēdu, bez kādām atrunām "Resnums nogalina", "Sāļas un treknas pārtikas lietošana ikdienā var saīsināt Jūsu mūžu par 20 gadiem" utt.. Kur draudi par sabojātu vielmaiņu, papildus slodzi locītavām, sirds un asinsvadu slimību risku? Kur diabēts, podagra, holesterīna korķi?
Nē, es saprotu, cik ērta ir liekā svara saistīšana tikai ar mazliet pikantu estētisku problēmu. Nu, apmēram tā, ka par riepu uz vēdera uztraucas vien sieviešžurnālu nozombētas cacas vai narcistiski metroseksuāļi, kam vienmēr jāizskatās kā no geju varietē. Taču liekais svars nenozīmē tikai to, ka tu nevari pozēt peldkostīmu reklāmai, tas ir tāds pats simptoms kā smēķētāja nepārejošais klepus vai dzērāja sarkanais deguns. Zīme, kas liecina par pāridarīšanu savam ķermenim.