Kurvjzieža kontemplācijas

Man riebjas nekārtība, bet mājas kārtošana man riebjas vēl daudz vairāk. Līdzko man būs pietiekami daudz naudas, noalgošu mājkalpotāju un riebums pametīs manu dzīvi.

Lai kā nu tur būtu ar dekādēm, monādēm un diodēm, bet lieta, kas, savukārt, mani tracina, kaitina, besī ārā, besī iekšā un vispār par fūriju padara, ir vārda "androgĒns" lietojums "androgĪns" vietā.
Un, ja es atšķiru L.Darela "Justīni", un man no otrās romāna lappuses raugās pretim "kas netverami androgĒns" kontekstā ar hellēnismu un trauslo robežu starp mīlētāju dzimumiem, man gribas aizcirst grāmatu un bezspēcībā raudāt!

Pagājušonakt man gadījās nosapņot bailes. Ļoti savādas bailes, jo sapnī tās atnāca pie manis tur, kur nomodā ir mana visdrošākā vieta - pašas dzīvoklī. Man bija paniskas bailes būt savā dzīvoklī naktī vienai. Bailes līdz krampjiem un asarām, es sarāvusies tupēju gultā, baidījos izslēgt gaismu, man likās, ka tūdaļ pie durvīm atskanēs ļaunu vēstošs zvans, varbūt pat laupītāji vai maniaki bez kāda zvana izgāzīs durvis un pārgriezīs man rīkli, es izmisīgi domāju, kam lai piezvanu un palūdzu, lai tūdaļ atnāk, varbūt mammai.
Un tad es pamodos, asarainām acīm, klabošiem zobiem. Piecēlos sēdus. Sapratu, ka esmu savā gultā, savā mīļajā, tumšajā guļamistabā, savā drošajā, nekārtīgajā dzīvoklī, kaut kur tepat netālu mierīgi šņākuļo mani kaķi - vai arī nešņākuļo, bet blenž uz pilnmēnesi, elpu aizturējuši - esmu nomodā, un man nav, no kā baidīties.
Pasmaidīju un tūdaļ pat aizmigu atkal.

Un ko par mani var liecināt tas, ka ar sajūsmu skatos gan Tarantīno, gan Rodrigesa filmas?