Kurvjzieža kontemplācijas

Pagājušonakt man gadījās nosapņot bailes. Ļoti savādas bailes, jo sapnī tās atnāca pie manis tur, kur nomodā ir mana visdrošākā vieta - pašas dzīvoklī. Man bija paniskas bailes būt savā dzīvoklī naktī vienai. Bailes līdz krampjiem un asarām, es sarāvusies tupēju gultā, baidījos izslēgt gaismu, man likās, ka tūdaļ pie durvīm atskanēs ļaunu vēstošs zvans, varbūt pat laupītāji vai maniaki bez kāda zvana izgāzīs durvis un pārgriezīs man rīkli, es izmisīgi domāju, kam lai piezvanu un palūdzu, lai tūdaļ atnāk, varbūt mammai.
Un tad es pamodos, asarainām acīm, klabošiem zobiem. Piecēlos sēdus. Sapratu, ka esmu savā gultā, savā mīļajā, tumšajā guļamistabā, savā drošajā, nekārtīgajā dzīvoklī, kaut kur tepat netālu mierīgi šņākuļo mani kaķi - vai arī nešņākuļo, bet blenž uz pilnmēnesi, elpu aizturējuši - esmu nomodā, un man nav, no kā baidīties.
Pasmaidīju un tūdaļ pat aizmigu atkal.