Kurvjzieža kontemplācijas

Reiz es, atmiņās gremdēdamās pati sev atzīšos - 2008.gada rudens, tas bija tad, kad baudīju katru dienu, maziem, piesardzīgiem malciņiem, man bija pašas gatavotas ekselentas pusdienas, daudz draugu, laimīga mīlestība, es jutos un izskatījos tā, kā būtu gribējusi justies un izskatīties vienmēr.

Kaķu ēdienreizēm ir izveidojusies shēma, negrozāma kā rituāls. Es dodos virtuves virzienā, un vienlaikus turp, mani pa ceļam apdzenot, skaļi spurdzoši ņurdēdamas, aiztraucas māsiņas Brontē. Ieberu traukos barību - Emīlijai kā vecākajai, pirmajai, Šarlote tikmēr nervozi mīņājas un trinas man gar kājām. Pec barības iebēršanas kādas 5-10 minūtes dzirdama tikai tā omulīgā, neatdarināmā skaņa, kas rodas, murrājot ar pilnu muti. Tad Emīlija iziet no virtuves un sāk mazgāties. Šajā brīdī Šarlote atraujas no savas bļodas, zaglīgi paveras uz visām pusēm un metas pie Emīlijas trauciņa, lai steidzīgi aprītu visu, kas tur palicis. Viņas pašas trauciņš tiek pamests, kaut arī tajā barības ir pat vēl vairāk. Izēdusi Emīlijas trauciņu, Šarlote ar padarīta darbas apziņas mirdzumu acīs dodas uz dzīvojamo istabu spēlēties. Pēc brītiņa virtuvē ienāk Emīlija, apošņā savu tukšo bļodiņu, skumīgi pasēž virtuves vidū un tad dodas pie Šarlotes bļodas, kur, pārvarot apetītes trūkumu, atjauno vēsturisko taisnīgumu. Kārtībai jābūt!

Varbūt kādu pēcpusdienas vīnu?
Vai tomēr zaļo tēju?
Antioksidantus satur abi.

Vai man vajag TO?
Jā vai nē? Mmmm?

Kursi joprojām patīk. Šīreize bija drusku amizanta - ir ļoti interesanti vērot, kā kāds māca tev to pašu, ko tu reiz esi mācījis citiem. Patiesi, patiesi.

Un tagad man būs vismietpilsoniski klišejiskākais vakars, kādu vien var izdomāt - silta vanna ar visādiem sāļiem, brī siers, sarkanvīns un sieviešu žurnāls. Apšķebināja, ja? Ha! Es vēl sveces varu sadegt!

Siers beidzās, bet vīns vēl ir. (Nē, nedomājiet tā, šī ir 350 ml pudelīte!)Laikam uztaisīšu tomātmaizīti un līdīšu atpakaļ vannā - izlasīt rakstu par Bridžitu Bardo. Guļamistaba tāpat vēl nav kārtīgi uzsilusi.
Kaķi tomēr izrādās sabiedriski dzīvnieki. Kamēr biju vannā, abas tupēja durvju starpā un blenza. Šarlote pāris reižu ienāca, lai paceltos pakaļkājās, ielūrētu, ko īsti es tur daru, un papliķētu pa kāju īkšķiem. Toties tagad, kad dvielī ietinusies defilēju pa dzīvoklī, abas skraidelē pakaļ.