Kurvjzieža kontemplācijas

Vispār jau manas atiecības ar klimatu un visvisādiem meteoroloģiskiem rādītājiem ir balstītas manā kinestētiskajā pasaules uztverē. Vakarnakt gāju pa viegli ietumsušo pilsētu un domāju par gaisu, kas pieglaužas. Jo, raugi, vakarnakt gaisam bija īsteni pieglaudīga - lai arī drusku smagnēja faktūra. Es negribu analizēt, kā tieši temperatūras, mitruma un vēja ātruma mijiedarbība veido to visu, resp., gaisa faktūru, bet mana āda līdz izmisumam precīzi atšķir cietu gaisu no mīksta. Un rudenī vai ziemā Latvijā diemžēl visbiežāk ir riebīgi ciets gaiss, kurš dauza un nobružā manu ādu. Savukārt, sausās pavasara un reizēm pat aukstās, saulainās ziemas dienās, kad gaiss arīdzan ir ļoti ciets, tā faktūra tomēr ir daudz paciešamāka - tā ir kristāliska, sīkgraudaina un gandrīz pat patīkama. Savukārt vējā vai, piemēram, saunā gaiss ir tik ass, ka tā cietībai vai mīkstumam nemaz nav nozīmes.
Taču vakarnakt gaiss bija mīksts un jauks. Varbūt drusku smagnējs, taču ļoti mazlietiņ. Tas bija kā zīds un olīveļļa, un gribējās staigāt vēl un vēl, taču tumsa biezēja, un vajadzēja iet gulēt.

Baznīcas dārzā zied rozes un lilijas. Uz to es skatos, un tā, lūk, manas dienas rit. Nu, kā gan lai es nebūtu saldsērīga kā pusducis grāfa lielmāšu Genovevu?

Pilnībā piekrītot, ka amatā esošai personai allaž jāpatur prātā, ka kāds viņu vēros un izķēzīt gribēs pie pirmās iespējas, tāpēc ēdot dakšiņa jātur pareizi, un mīcīt svešas beibes vispār nevajag - lai atceramies kaut vai kā Vecās Derības Holofernam gāja - un tāpēc visādi kastēni un klintoni man liekas drusku smieklīgi un nožēlojami, nevis žēlojami un mierināmi. Tomēr, bez jebkādas solidaritātes pret vājo vīriešu dzimumu, nespēju arī just ko citu, kā vien riebumu pret slavas pelnīšanu ar tēvēšoviem "Kā es vienurīt uzvilku zilu kleitiņu un trallinādama devos atsūkāt savam priekšniekam" vai avīžrakstiem "Kā es sakoļīju vienu lohu, lai viņš apgrābsta man celi un iekniebj krūtī".
Derdzīgi.
Ne velti atmiņā ataust anekdote.

Deviņdesmito gadu beigas, Odesas ebreju dzīvoklis. Vecākiem zvana dēls Izja, kurš šobrīd studē ASV.
- Māmiņ, es te nesen iepazinos ar tā-ādu meiteni! Smuka! Izglītota!
- Kāds prieks, dēliņ, kāds prieks! Vai bagāta?
- Bagāta. Un slavena arī!
- Un kā tad vārdā meitenei?
- Monika.
- Un uzvārdā?
- Levinska.
Dziļa pauze. Pēc brīža:
- Dēliņ...bet vai ar to jauko nēģeru puisēnu jums tiešām nekas nevar sanākt?

OK, OK, negribu liekuļot un apgalvot, ka es noteikti nekad mūžā nedarītu riebīgas lietas par lielu, lielu naudu. Bet, pat ja es to darītu, tās riebīgās lietas nekļūtu par neriebīgām.

Mani allaž pārsteidz un nepārliecina detektīvliteratūrā vai melodrāmās tik iecienītās ilgi lolotās un kaldinātās atriebības - ļoti labi apzinos, ka man nekad šīs jūtas nav bijušas tik spēcīgas, lai motivētu uz kaut kādu ilgtermiņa rīcību.

"Ja mēs viegli uzveicam savas kaislības, tad nevis mūsu tikumi ir stipri, bet gan mūsu kaislības - vājas." /F.Larošfuko/

Lai izprovocētu Pavisam Īstu Kašķi laikam ir jārunā nevis par citu ļaužu gultasdēkām, bet gan par to, vai visādas sāpīgas un principā liekas kosmētiskās procedūras, piemēram, uzacu korekcija un bikini vaksācija:
a)apliecina sevis mīlēšanu un rūpes par savu ķermeni;
b)nodrošina lielāku pieejamo seksa partneru skaitu;
c)ir veids kā mūsdienu sieviete, pielāgodamās konvencionāli noteiktiem standartiem, disciplinē sevi un iekļaujas sabiedrībā;
d)kas cits?