Kurvjzieža kontemplācijas

Vispār jau manas atiecības ar klimatu un visvisādiem meteoroloģiskiem rādītājiem ir balstītas manā kinestētiskajā pasaules uztverē. Vakarnakt gāju pa viegli ietumsušo pilsētu un domāju par gaisu, kas pieglaužas. Jo, raugi, vakarnakt gaisam bija īsteni pieglaudīga - lai arī drusku smagnēja faktūra. Es negribu analizēt, kā tieši temperatūras, mitruma un vēja ātruma mijiedarbība veido to visu, resp., gaisa faktūru, bet mana āda līdz izmisumam precīzi atšķir cietu gaisu no mīksta. Un rudenī vai ziemā Latvijā diemžēl visbiežāk ir riebīgi ciets gaiss, kurš dauza un nobružā manu ādu. Savukārt, sausās pavasara un reizēm pat aukstās, saulainās ziemas dienās, kad gaiss arīdzan ir ļoti ciets, tā faktūra tomēr ir daudz paciešamāka - tā ir kristāliska, sīkgraudaina un gandrīz pat patīkama. Savukārt vējā vai, piemēram, saunā gaiss ir tik ass, ka tā cietībai vai mīkstumam nemaz nav nozīmes.
Taču vakarnakt gaiss bija mīksts un jauks. Varbūt drusku smagnējs, taču ļoti mazlietiņ. Tas bija kā zīds un olīveļļa, un gribējās staigāt vēl un vēl, taču tumsa biezēja, un vajadzēja iet gulēt.