Kurvjzieža kontemplācijas

Pilnībā piekrītot, ka amatā esošai personai allaž jāpatur prātā, ka kāds viņu vēros un izķēzīt gribēs pie pirmās iespējas, tāpēc ēdot dakšiņa jātur pareizi, un mīcīt svešas beibes vispār nevajag - lai atceramies kaut vai kā Vecās Derības Holofernam gāja - un tāpēc visādi kastēni un klintoni man liekas drusku smieklīgi un nožēlojami, nevis žēlojami un mierināmi. Tomēr, bez jebkādas solidaritātes pret vājo vīriešu dzimumu, nespēju arī just ko citu, kā vien riebumu pret slavas pelnīšanu ar tēvēšoviem "Kā es vienurīt uzvilku zilu kleitiņu un trallinādama devos atsūkāt savam priekšniekam" vai avīžrakstiem "Kā es sakoļīju vienu lohu, lai viņš apgrābsta man celi un iekniebj krūtī".
Derdzīgi.
Ne velti atmiņā ataust anekdote.

Deviņdesmito gadu beigas, Odesas ebreju dzīvoklis. Vecākiem zvana dēls Izja, kurš šobrīd studē ASV.
- Māmiņ, es te nesen iepazinos ar tā-ādu meiteni! Smuka! Izglītota!
- Kāds prieks, dēliņ, kāds prieks! Vai bagāta?
- Bagāta. Un slavena arī!
- Un kā tad vārdā meitenei?
- Monika.
- Un uzvārdā?
- Levinska.
Dziļa pauze. Pēc brīža:
- Dēliņ...bet vai ar to jauko nēģeru puisēnu jums tiešām nekas nevar sanākt?