Kurvjzieža kontemplācijas

Vēls 9.marta vakars - apmēram pusvienpadsmit-vienpadsmit. Mīņājos slikti apgaismotā metro stacijā starp pusaizmigušiem bomžiem, diezgan kriminālā svešas lielpilsētas rajonā. Manas somas ir atstātas pieskatīšanai pie ielu tirgotājiem, kurus esmu iepazinusi pirms aptuveni desmit minūtēm, un glabāsies tur vēl vismaz divas-trīs stundas. Gaidu ierodamies vīrieti, kuru ar lielu piespiešanos varētu nodēvēt par pavirši pazīstamu un kurš solījis man palīdzēt nokļūt līdz lidostai. Ne mazākās neomulības, ne satraukuma. Un nav vēlmes raksturot šo situāciju kā avantūru vai riskantu dēku. Dzīve dabiski rit savu gaitu, bez mazākajām izbailēm.

Priekā, mīļie!
Man negribējās atgriezties. Bet arī šeit nav slikti.

Un arī visiem, kas ir tur bijuši un zina teikt vien to, ka Gruzija ir nabadzīga, noplukusi un netīra, ir pilnīga taisnība. Un ka kaitinoša var būt tā lētās degvielas smaka, uzmācīgie čigānu ubagi, ka kinza ir riebīga, un siers pārāk sāļš, un ceļi vēl sliktāki kā Latvijā, bet mikriņos visbiežāk skan stulba krievu popsa. Un teiks viņi to visu, un man nebūs, ko iebilst, jo arī tā ir Gruzija, nu jā, tāda tā ir un melots nav ne vārda. Un nav taču tā, ka es neredzētu to nabadzību un postu.
Bet es atkal raudāju prombraukšanas dienā, un man bija skaidrāks par skaidru, ka braukšu atkal. Ja būšu dzīva un vesela un pelnīšu kaut cik naudas.
Varbūt tāpēc, ka tā ir zeme, kurā man nav bail.