Kurvjzieža kontemplācijas

Jūs tiešām neviens neko nerakstāt šorīt?

Lai vai kā, bet septembrī man patiesi, patiesi vajadzēs citu darbu. Augustā beidzas līgums, un, godīgi sakot, es jau tagad skaitu dienas līdz brīvlaišanai - šobrīd tieši 209 sanāk, varat pārskaitīt. Bet augustu es gribu brīvu, lai atcerētos, kā tas ir, kad veselu mēnesi var neiet uz darbu, turklāt Armēnija jau ieplānota, biļetes nopirktas, nauda samaksāta, tur nekas atliekams nav.
Un ar septembri tad es varētu mesties kādā pilnīgi citā jomā.
Ja vēl zinātu - kādā...

Vispār Ciba ir mazpilsēta. Tāds Aizputes lieluma miests. Ir jau te arī cilvēki, kurus tu nepazīsti, resp., nelasi, bet tepat blakus viņi ir, agri vai vēlu caur draugudraugu lapām satikti, un jebkurš no viņiem pazīst, resp., lasa vai tiek lasīts no kāda, kurš ir tev pašam pazīstams.
Un, jā - ir arī vietējā inteliģence, kā jau mazpilsētā, pašiem sava bibliotekāre, bariņš skolotāju, kultūras nama vadītāja, pārītis muzikantu, feldšeris, varbūt pat dakteris. Tie tusē savā lokā, bet ir gana inteliģenti, lai sveicinātos arī ar pārdevējām un santehniķiem.
Riebjas man mazpilsētas. Bet Cibā es dzīvoju un dzīvošu, jo esmu šeit piedzimusi un piederīga jūtos. Nebūs nekādas migrācijas uz metropolēm - lielo livejournalu vai kur citur.

Vai ir mūsdienās kaut kur Rīgas centra tuvumā tādas vietas, kur labo apģērbu, konkrēti - var pāršūt rāvējslēdzi ziemas jakai?

Kad es domāju par savu dzīvokli, un to, kas mani tajā dara nervozu, es saprotu, ka man vajadzētu kādus piecus tūkstošus latu un divus mēnešus brīva laika. Un tad es varētu izsviest visas grabažas, restaurēt restaurējamo, iepirkt vajadzīgo, lai beidzot katra lieta būtu sekmīgi ieligzdojusies, nevis disfuncionāli mētātos.
Un varbūt arī manā pašas dzīvē tieši tā pietrūkst.

Ierunājās savītusī guvernante-zilzeķe, ar taisno, korsetē iespīlēto muguru.

Tīša, bērnišķīga iracionalitāte - tā kā sviest pret grīdu šķīvjus un raudāt par to, ka plīst, un to smuko trauciņu kļūst aizvien mazāk - man nekad nav likusies simpātiska, īpaši, ja tā uzvedas pieauguši cilvēki. Man tas nepatīk arī bērnu uzvedībā, bet bērniem to pieaugušie atļauj daudz retāk, nekā atļaujas paši.
Es zinu, ka reizēm tā uzvedos. Un tad metos pašironijā, cerēdama, ka tā mani, ja ne attaisnos, tad vismaz padarīs ciešamāku. Bet, kad citi šādi darās, mana humora izjūta izsīkst kā kamieļa atstāta peļķīte Sahāras tuksnesī.

Brīvdienās noskatījos "Matu laku". Pati pirmā dziesma "Good Morning, Baltimor!" man patika tik ļoti, tik ļoti, ka tās dēļ virn dagribējās filmu ierakstīt. Pēc tam vēlme pārgāja. Jo nekā cita īsti tīkama filmā nepamanīju.
Un vēl man ilgi, ilgi bija jādomā - kāda velna pēc māmuķa loma bija uzticēta Travoltam? Vai tiešām visā plašajā Amerikā neatradās neviena resna, neglīta, talantīga sieviete?