"Malholanda ceļš" mani pārliecināja, ka Linča filmas nav domātas man. Nē, nu nenožēloju, protams, ka noskatījos, noskaņa baisa, tēli spilgti, ironija, citāti uttt., nenoliedzami talantīgs darbs.
Bet man nepatīk, ka ar mani manipulē TĀ. Piečakarēta jūtos. Slikts Tu esi, Deiv!
Guļamistabu ir tā piesmaržojušas Mausoona dāvātās hiacintes, ka miegā iekrīti kā reibonī un sapņo griezdamās pa spirāli vien, visvisādus erotiskus niekus, bet mosties cīnoties ar vēlēšanos sūtīt kādam īsziņu Ilgojos. Gaidu. Brauc šurp.
Bet, ja par to, kas mani visvairāk ielīksmo - esmu visās tajās decembra-janvāra brīvdienās saimprovizējusi savas variācijas par kičari tēmu un atzinusi tās varen labas esam.
Pat mana māte ēda.
Greizsirdība ir vēl dabiskākas jūtas kā mīlestība. To esmu iemācījusies no saviem kaķiem.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
