Kurvjzieža kontemplācijas

Nu, lūk! Es to izdarīju. Atnesu Emīlijai otru māsu Brontē - Šarloti.
Šarlote ir trīskrāsaina, un kad būs izmazgāta vai pati kārtīgi nomazgājusies, būs ļoti, ļoti skaista.
No rīta māsas Brontē palika, šņākdamas viena uz otru kā tējkannas, taču kautiņa iniciatīvu neviena tā arī neuzņēmās, (ej nu sazini, vai tā otra nav stiprāka). Izolēt viņas īsti nevar, jo tad vai nu viena vai otra netiek uz kastīti.
Taču tagad jau esmu sākusi nervozēt, un man liekas, ka labāk būtu bijis riskēt ar iespēju, mājās pārnākot, atrast uz tepiķa čuru peļķi, nevis divas fūrijas noplēstām ausīm.

Un vēl - runājot par to pašu Šarloti - mani mazliet mulsina tas, ka viņa, par spīti nosmulētajam kažociņam, ...hmmm...nemaz nav izkāmējusi, gandrīz vai uz apaļīgumu sliecas. Es ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka par to var pateikties apkārtējām kafejnīcām un kaķutantēm, nevis vieglprātīgai dēkai ar kādu no Emīlijas nekastrētajiem brālēniem...

Bet, ja par dāvanām un apsveikumiem - vienalga, vai runa ir par "nožēlojami komercializētajiem" Ziemassvētkiem, "komunisma palieku" astoto martu vai "siekalaino jeņķu sūdu" Valentīndienu - visnožēlojamākais man liekas arguments: "Sveikt un apdāvināt, izteikt komplimentus un atzīties mīlestībā var arī jebkurā citā gada dienā".
Jo - lieku ķīlā savu sirmojošo galvu - 99% gadījumu tie īgņas un burkšķi neizmanto arī tās atlikušās 364 gada dienas, lai apbērtu savus tuviniekus uzmanības pierādījumiem. Un tas, ka "bērniņ, tu jau oktobrī dabūji jaunu mētelīti, tāpēc tev Ziemassvētkos dāvaniņas nebūs" vai "dārgā, es tev jau pagājušogad septītajā jūlijā iedevu puķi un buču vienkārši tāpat, ne par ko, un vispār es nekad neesmu teicis, ka tevi nemīlu, kāpēc man vēl būtu jāuzsver pretējais" - man šķiet kaut kā mazliet smieklīgi.

Jo cilvēks, kurš nesaņem sev mīļo cilvēku uzmanību tajās dienās, kad gandrīz visi apkārtējie to saņem, jūtas nepelnīti piemirsts. Pat, ja viņš ir saņēmis jaunu džemperīti 6.augustā, kas nav viņa dzimšanas diena, un dabūjis brokastis gultā pagājušonedēļ bez kādiem nopelniem vai kalendārā atzīmētiem svētkiem.

Nu, un vai jūs gribat, lai tie, kas jums mīļi, tā jūtas?

Otrs kritiku neizturošais arguments -
"Un vispār - visu šo "ai, dāvanas, dāvaniņas!" rezultātā plaukst un zeļ visādu stikla ežu ražotāju un tirgotāju bizness. Viens panikā nopērk stikla ezi, jo nevar neko saprātīgu izdomāt, bet dāvana tak ir jādāvina! Otrs izliekas, ka par šo stikla ezi ir sajūsmā. Uzliek uz bufetes, mokās, jo netīrs stikla ezis izskatās nejauki, bet putekļus no tā izslaucīt nav iespējams. Tad, kādu dienu tas stikla ezis no bufetes nogāžas tomēr. Apdāvinātajam tieši uz kājas. Un saplīst. Apdāvinātais, par spīti caurumiem kājā, atviegloti nopūšas. Un ar nelielu satraukumu gaida nākamo dāvanu. " (c)Unpy

Raugi, ja es nemāku cept pīrāgus, tad es godīgi pasaku - man sanāk sūdīgi pīrāgi, tādi, kas nevienam negaršo.
Bet vieglāks variants, protams, ir pasludināt visu konditorejas nozari par nožēlojamu komerciālu ļaunumu.

Padiskutējām - un pietiek! :)

Džinglbelzzzzzzzzz, džinglbelzzzzzzzzz, džinglbelzzzzzzzzzzzzzz...:p