Kurvjzieža kontemplācijas

Brīdinu, ka par diētu es rakstīšu vēl vismaz trīs nedēļas. Lai ko Jūs arī par mani tādēļ domātu.
Kā jau te iepriekš minēju, pozitīvākais šādas kampaņas ieguvums ir iespēja, mainot ēšanas paradumus, iemācīties ko jaunu. Galu galā - es pat to riebīgo prosas putru nu jau protu pagatavot kaut cik necik ēdamu. Miso zupiņas un jēra zupiņas, kas arīdzan ir lieliska lieta, es, iespējams, vēl gadiem neatklātu, ja nebūtu šīs nedēļas.
Vispār interesanti pavērot sava organisma reakciju uz pārmaiņām. Biju pārsteigta par to, cik viegli izrādījās atteikties no kafijas. Tā, it kā es tādu nemaz nepazītu, par spīti tam, ka kolēģi turpina strēbt pa sešām krūzēm dienā. Arī gaļa neizsauc nedz ilgas, nedz iekāri - pat to jēra gabalu iemetu katlā galvenokārt tāpēc, ka māmuļa man bija to sarūpējusi, negribējās aizvainot ar atteikumu. Daudz vairāk pietrūkst tomātu un paprikas garšas, kā arī siera daudzveidības - nopērkamās kazas siera versijas nespēj aizstāt visu, pie kā biju pieradusi. Nu jā, un kādu saldētu zivi gribas nopirkt un smuki izsautēt baltvīnā un sviestā, pēc tam pa virsu uzberot mazās garnelītes un zaļos zirnīšus...vai olīvītes...un dillītes uzkaisīt...ak, atkal aizrāvos. Bet tās ir lietas, ko noteikti drīkstēšu atgriezt savā dzīvē.
Kas attiecas uz mokošo atslodzes dienu - ja nākamās reizes būs tādas pašas, es pilnīgi noteikti pēc šī eksperimentālā mēneša neko tādu neturpināšu.
Toties, kāds man atkal būs viduklītis!:)

Uzrakstīt par Turciju izrādās šausmīgi grūti. Nu, jā - bija Stambula, bija viesmīlība, kafija, baklavas un kaljans - nargilem, kā to sauc turki - bija Kapadokijas kalni, kas izskatās pēc gigantiskiem krāniņiem, bija Konja, ramadāns un muedzīna saucieni, bija Vidusjūra, vīns un saule.
Seksa nebija. Bet varēja būt - tagad es saprotu, kāpēc izbadējušās vācietes, anglietes un krievietes brauc uz turienes kūrortiem sekstūrēs. Kā jau visur pie Vidusjūras erotika un flirts tur vibrē gaisā, gandrīz ar aci saskatāms, gandrīz ar ādu sajūtams.
Un vēl daudz kas cits palika turpat gaisā. Ar aci vēl neredzams, uz ādas vēl nekondensējies. Nevis aiz kadra, bet kadrā iekšā, tik ļoti iekšā, ka iznest ārā un verbalizēt nevar.
Jūs varat Viskonti "Nāvi Venēcijā" pārstāstīt tā, lai kāds, filmu neskatījies, saprot, ka tā ir ģeniāla?