Kurvjzieža kontemplācijas

Novembris - tā lielākoties ir cīņa ar miegu visas dienas garumā. Ja man kāds atļautu visu mēnesi nekāpt ārā no gultas! Nu labi - pāris reizes diennaktī jāizkāpj, lai uztaisītu tējiņu vai pačurātu.

Jūs dzirdējāt kaut kādas sirēnas? Es, ja nebūtu ieskatījusies pulkstenī un sapratusi, ka jākoncentrējas un jāmēģina kas saklausīt, tā arī visu būtu palaidusi garām.
Nu, ja! Bombardēšanas gadījumā es tā arī paliktu drupu kaudzē, ar seju uz datora klaviatūras. Ļoti bēdīga perspektīva.

Nogurums, nogurums, simtgadīgas večas nogurums, un ne mazākās nojēgas - no kā. Darbam ir visādi citi slikti blakusefekti, taču pārstrādājusies es šeit no tiesas neesmu. Bet vakaros, kad atnāku, tā vien ir kā pabarot kaķi un kārīgi mesties zem segas. Gribas tikai gulēt, gulēt, gulēt, mazliet uzēst, pamīlēties, palasīt un atkal gulēt, skatīties krāsainus sapņus un tad atkal iegrimt tajā dziļajā, komai līdzīgajā, ciešajā, ciešajā bezsapņu miegā. Nav možuma, nav gribas, nav spēka nekam. Nedz māju iztīrīt, nedz valodas pamācīties.
No kā tas?
Un kā no tā tiek vaļā?

Kur var apskatīties Mēness fāžu maiņas?

Nu, un kad vienīgais atļautais ēdiens darbavietas ēstuvē izrādās sauja ūdenī vārītu griķu, kam līdzjūtīgā bufetniece uzlej krējuma karoti, tad sāk rasties zinām īgnums.
Labi, ka vakaram vēl ir pietaupījies mazdrusciņ lasīša.