Kurvjzieža kontemplācijas

fanijas žurks ir jauks - es vakar saņēmu daudz kaislīgu skūpstu. Toties, kad īsi pēc pusnakts atgriezos mājās, Emīlija uzboza asti un nodemonstrēja, ko domā par apkārtblandoņām, kas atnāk smaržojot pēc labi barota grauzēja, kad mājās ir tikai nedēļu kā apnikusi sausā barība.

Labrīt!

Un, jā - man ir ļoti, ļoti vajadzīgs ceļš, un dzīve ceļā, un tā, lai nekad skaidri nezini, ko ieraudzīsi aiz nākamā pagrieziena. Un man vajag iegūt bez pieķeršanās, visas tās vietas, visi tie cilvēki, kas sajūsmina un apbur, bet tad tu ej tālāk un šķiršanās sāpe nav stiprāka par adatas dūrienu vienas asaras ilgumā. Un, jā visi zvēresti - es noteikti vēl te atgriezīšos, - visas monētas, samestas upēs, strūklakās, aizās. Pilsēta, kura divās dienās kļūst līdz kaulu smadzenēm mana, ar manu rīta kafejnīcu, ar manu dienišķo ceļu no autoostas līdz viesnīcai, ar manu saldējuma pārdevēju un manu klaidoņkaķi no baznīcas kāpnēm. Divas dienas, kurās piedzīvo vairāk kā divdesmit gados. Drāma mūža apjomā, kas nevilšus izspēlējas 50 stundās, pārdzīvojot iemīlēšanos, atteikšanos, skumjas, ilgošanos, atkalsastapšanos un atvadas uz visiem laikiem. Meditatīvās gaidas stacijās un lidostās, nauda, kas pārvēršas žvadzošā niekā, līdzko šķērsota kārtējā robeža. Tas viss ir tik ļoti mans, tik ļoti kā graboša kulba, kā kamieļu rinda skumīgām acīm, vai laiva tālu atklātā jūrā, nomadu gēni, sazin no kurienes nākuši, manī vienmēr būs stiprāki, par visu, ko zemkopju paaudzes tiem potējušas virsū.
Un tomēr - kopš man ir Savas Mājas, nedalītas nedz ar vecākiem, nedz mīļoto vīrieti, es jūtu, cik stipri var saistīt vieta, kuru tu radi un iekārto ar jaunavīga demiurga naivo dedzību. Sava, tikai sevis pašas un sev pašai radīta telpa, kur gulēt, lasīt, mīlēties, gatavot salātus un sautētu lasi vismīļākajiem draugiem, sarindot plauktos skaistas un jocīgas lietas.
Kopš man ir Savas Mājas, atgriešanās ir kļuvusi par vienu no ceļojuma būtiskajiem mirkļiem. Nav tā, ka man pietrūktu māju pēc nedēļas, divām vai trim, kas pavadītas ceļā, pilnīgi noteikti, nē. Taču zinu, ka gadu prom no mājām es vairs negribētu būt. Un doma, ka tur mitinās citi cilvēki, būtu neciešamāka par artrītu.

Un vēl es sapratu, ka, lai kas arī notiktu, ja es, piemēram, piepeši atgūtu zaudētu samaņu kaut kur ellē, ratā, kādā Karakasas vai Singapūras nomalē, asinis rīdama, izsistiem zobiem, bez naudas, bez pases, vien dažiem vietējā telefona žetoniem kabatā, es pilnīgi noteikti zinātu vismaz četrus cilvēkus, kuriem varētu piezvanīt, neatkarīgi no diennakts laika un iešņukstēt klausulē, ka esmu ķezā. Un es zinu, ka vismaz viens no viņiem būtu gatavs šo situāciju atrisināt.
Nedomāju, ka esmu viņus pelnījusi.
Bet man viņi ir.

Viens no iemesliem, kāpēc neesmu piemērota kopdzīvei - es nespētu būt laimīga brīvdienās, kas jādala vēl ar bariņu cilvēku. Bērni, kas jāved uz zoodārzu, kartupeļu talka pie vīramātes, grila pārtija laimīgo ģimeņu klubiņā...brrr...
Nē, nav šīm visām nodarbēm nekādas vainas, taču par atpūtu es nevienu no tām nespētu dēvēt. Un, jā - man ir vajadzīgs Mans Atvaļinājums, nevis Mūsu Atvaļinājums, ja vien nav runa par medusmēnesi. Tāpat kā Mana, nevis Mūsu apakšveļa, zobu birste un kafijas krūze.

Zinu, ka esmu egoiste un zinu, ka neviens mani nespiež darīt to, ko nevēlos.
Es tikai tāpat vien uzrakstīju. Man negaršo auzu putra. Jā, man nav nepieciešamības to ēst. Jā, es ticu, ka droši vien to ir iespējams pagatavot tā, ka pat man iegaršojas.
Āmen.

Lai atgrieztos pie trivialitātēm - brīvības cena ir vientulība. Droši vien arī tāda, kādu es nekad negribētu piedzīvot. Jo pārāk daudz manī ir vajadzības mīlēt un dūdot, un ilgoties, un atgriezties, un pieradināties. Tāpēc man vienmēr būs kādas saites, kuras es nevarēšu nesāpīgi pārraut, lai aizietu šajā pašā mirklī klosterī, tuksnesī, Himalajos, jūrā.
Nesūdzos. Ir labi tā, kā ir.