Kurvjzieža kontemplācijas

Pēdējo mēnešu laikā esmu novērojusi savā uzvedībā pārvērtības, kurām vēl pirms pusgada būtu atteikusies ticēt.
1) Bez ārēja spiediena, draudiem vai viltus, pat ne pārmērīga bada mudināta, esmu sākusi gatavot ēst. Turklāt sortiments no sviestmaizēm, ceptām/vārītām olām utml. ir paplašinājies līdz pat zupām un sautējumiem.
2) Esmu sākusi skriet - no brīva prāta, vairs pat īpaši necerot uz svara zaudēšanu - un gūstu no tā baudu. Rītos, kad pieceļos pārāk vēlu un skrējienu izlaižu, nepārprotami jūtu muskuļu īgno burkšķēšanu: "Kur ir? Kur skābekļa papilddeva? Kur dienišķā tonusa porcija, tu slinkā govs?!", un neesmu tik droša, vai drīz nesākšu darba kavēšanu uzskatīt par mazāku ļaunumu, nekā dīcēju ignorēšana.

Tas viss ir ļoti mulsinoši. Vairāk kā mulsinoši.

Viens no manu neveiksmju cēloņiem ir absolūtais konkurences gara trūkums. Ja man ir jāpierāda, ka es nevis vienkārši esmu Izcila un Ļoti Laba kādā jomā, bet gan jādemonstrē priekšrocības salīdzinājumā ar kādu citu, jūtos pazemota.
Laikam konstants testostereona trūkums.:(

...Un tad es telefonsarunā māmuļai stāstīju, ka es Emīlijai dodu to dārgo "Royal canine", ne tik daudz tāpēc, ka tur viss kas labs sasolīts, bet tāpēc, ka tas viņai garšo un acīmredzami nāk spalvai par labu. Un vēl jēlu gaļiņu. Pati sev izvāru vien, cik kaķītis divu dienu laikā nepagūst apēst. Un oliņu, sakultu ar biezpienu, jo tas arī viņai garšo un spalvai nāk par labu. Un tad māmuļa izbrīnējās: "Un tu šitā tērējies dēļ viena dumja miskastnieciņa?!", uz ko es sašutusi atbildēju, ka, kopš viņa strādā pie manis par kaķi, viņa vairs nav nekāds miskastnieciņš, un vispār, un vispār!
Un tad es sēdēju un domāju - toč, laikam visīstākā vecmeita ar kaķi!:)