![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pēdējo mēnešu laikā esmu novērojusi savā uzvedībā pārvērtības, kurām vēl pirms pusgada būtu atteikusies ticēt.
1) Bez ārēja spiediena, draudiem vai viltus, pat ne pārmērīga bada mudināta, esmu sākusi gatavot ēst. Turklāt sortiments no sviestmaizēm, ceptām/vārītām olām utml. ir paplašinājies līdz pat zupām un sautējumiem.
2) Esmu sākusi skriet - no brīva prāta, vairs pat īpaši necerot uz svara zaudēšanu - un gūstu no tā baudu. Rītos, kad pieceļos pārāk vēlu un skrējienu izlaižu, nepārprotami jūtu muskuļu īgno burkšķēšanu: "Kur ir? Kur skābekļa papilddeva? Kur dienišķā tonusa porcija, tu slinkā govs?!", un neesmu tik droša, vai drīz nesākšu darba kavēšanu uzskatīt par mazāku ļaunumu, nekā dīcēju ignorēšana.
Tas viss ir ļoti mulsinoši. Vairāk kā mulsinoši.
1) Bez ārēja spiediena, draudiem vai viltus, pat ne pārmērīga bada mudināta, esmu sākusi gatavot ēst. Turklāt sortiments no sviestmaizēm, ceptām/vārītām olām utml. ir paplašinājies līdz pat zupām un sautējumiem.
2) Esmu sākusi skriet - no brīva prāta, vairs pat īpaši necerot uz svara zaudēšanu - un gūstu no tā baudu. Rītos, kad pieceļos pārāk vēlu un skrējienu izlaižu, nepārprotami jūtu muskuļu īgno burkšķēšanu: "Kur ir? Kur skābekļa papilddeva? Kur dienišķā tonusa porcija, tu slinkā govs?!", un neesmu tik droša, vai drīz nesākšu darba kavēšanu uzskatīt par mazāku ļaunumu, nekā dīcēju ignorēšana.
Tas viss ir ļoti mulsinoši. Vairāk kā mulsinoši.