Kurvjzieža kontemplācijas

Iereibusi un līksma...
Laikam darbs atgriežas ierastajā ritmā.

Lielā pasaules Māte, lūdzu, lūdzu, nosper mani ar zibeņiem un aproc zemē tajā liktenīgajā dienā, kad būšu kļuvusi par žultainu mērglieni un klejošu pa Cibu, tīksmīgi gvelzdama ļaunas neasprātīgas riebeklības, lai bojātu garastāvokli visiem, kas gadās pretim!

Šovakar gan laikam necepšu kabačus. Bet vienalga WīiiIĪ!

Varbūt piedzerties šovakar kā cūkai? Pēc tam varēs uzrakstīt - re, piektdien piedzēros kā cūka.

Nu, labi! Ne gluži kā cūka. Vispār esmu ar sevi ļoti apmierināta. Un arī kuminjsh, lavendera, zum unesinja ir visnotaļ jaukas!

Jau sen esmu domājusi par šī vārda nozīmi un etimoloģiju. Un bija allaž licies neloģiski. Ka ir jābūt uzticamībai, nevis uzticībai. Lai kur es arī būtu, tu varēsi man uzticēties, tā tam ir jābūt. Bet tad es sapratu, ka uzticība tomēr ir pareizāks vārds. Jo, lai ko es darītu, es varēšu tev to uzticēt. Un to, ko uzticēt negribētos, es vienkārši nedarīšu. Lai pašai vieglāk dzīvot būtu.