Kurvjzieža kontemplācijas

Ceļošanai vienatnē ir savi trūkumi. Pirmkārt jau - apmetoties viesnīcā vai īrējot istabiņu, nakšņošana maksā dārgāk. Otrkārt, zemēs ar stingri patriarhālām tradīcijām, pie kādām pieskaitāma arī Gruzija, vienatnīgai ceļotājai ir grūtāk izvairīties no divdomīgām situācijām, kuras nemitīgi provocē vietējo vīriešu aizbildnieciskās rūpes. Ļoti sarežģīti atrast pareizo uzvedības veidu, kas neliktu izskatīties nedz pēc paranoiskas īgņas, nedz arī vieglprātīgas svilpastes. Taču par gruzīnu vīriešiem būs īpašs stāsts. Vai pat vairāki.

Taču citādi - tikai vienatnē veikts ceļojums var pilnībā iemantot savu jēgu. Tas ļauj apzināt savas miera un saprātīguma rezerves. Tas ļauj apceļojamai zemei un tās iemītniekiem atklāties visā raibumā un spilgtumā. Tev nav tavā valodā runājošas kūniņas, kurā paslēpties un nepamanīt to, ko esi nākusi iepazīt. Esi tikai tu pati un svešā zeme ar tās dabu un cilvēkiem. Un tu skaties uz šo zemi tikai pati savām acīm. Sēdi jūras krastā, ar kājas īkšķi ripini ūdenī oļus, neko neverbalizē, vien ļauj redzokļiem, ausīm, nāsīm un ādai iepazīt ko agrāk nesastaptu. Vienatnē cilvēks pamana vairāk - gan sevī, gan apkārtnē, lai cik banāli tas neizklausītos.

Ceļojot vienatnē, bez mašīnas un ar nelielu daudzumu naudas, nav iespējams paslēpties unificētās četr- un pieczvaigžņu viesnīcās, atpirkties no visām problēmām un palikt pārliecībā, ka zemi apdzīvo tikai angliski runājoši pārdevēji un dažādu servisu darbinieki. Tu neizvairies no dzīvesstāstiem un sabiedriskā transporta, ieraugi ne tikai bukletiem fotografējamās ainavas, bet arī noplukušas ēstuves un paģirainus šoferus provinces mazpilsētiņās.

Jā, tas laikam bija tieši tas, ko es gribēju. Un es gribēšu vēl.

Nez vai ceļošana man arī spētu apnikt tikpat ātri kā viss pārējais? Šobrīd gan man liekas, ka es varētu tā mūžīgi klaiņot, ja vien kāds regulāri ieskaitītu mazliet naudas manā kontā. Un pat, ja es kur nejauši taptu grūta, tas mani neapstādinātu. Dzemdētu, pāris dienas pagulētu un ietu tālāk ar visu bērnu ķengursomā. Cik nu tur vajag - atrast kādu klusāku stūri, kur šo ar krūti pabarot vai pamperu nomainīt. Kad jau varēs pats staigāt - rikšos līdzi. Nekādu ligzdu, nekādu tīrīšanas līdzekļu, nekādu sabiedrības šūniņu, nekādu biroju ar dienasgaismas spuldzēm!
Bet gan jau apniktu! Vismaz doma, ka apnikums ir nolemts un neizbēgams, man šķiet mierinošāka, nekā tā, ka pati esmu par gļēvu un neattapīgu, lai no tā izvairītos.