Kurvjzieža kontemplācijas

Lielākoties man ir pilnīgi vienalga, kā pasaule, cilvēce, Visums un sazin kas vēl piedevām varētu justies pēc manas nāves. Reizēm es par to jūtos vainīga, pēc tam man atkal liekas, ka šī vainas apziņa ir nožēlojami liekulīga. Nē, protams, man drusku vairāk gribas, lai cilvēki, kuri man būs mīļi manā nāves brīdī, pēc tam justos iespējami labi. Iespējams, ka man drusku vairāk gribas arī, lai pasaule pēc tam ir iespējami labāka vai vismaz neiet bojā. Kaut gan no otras puses - man mīļo cilvēku sāpes pēc manas nāves uz mani vairs nekādi neattieksies, jo man nebūs iespējas kaut nedaudz just tām līdzi, tieši tāpat kā izjust prieku par jebkādu kosmisko progresu jebkurā tā izpratnē. Un vispār - man šķiet, ka visgodīgākā pret sevi es biju bērnībā, kad izjutu nenoliedzami egoistisku mierinājumu no domas, ka visa pasaule, mani ieskaitot, taču varētu iet bojā vienlaikus, kādā lielā atomsprādzienā, un tas vismaz būs absolūti taisnīgi, bez jebkādām sērām vai nožēlas par nepadarītajiem darbiem. ja pavisam atklāti - man dažubrīd pat gribējās, lai šis apokaliptiskais brīdis attiecas ne tikai uz Zemi un cilvēci, bet Visumu kopumā.

Katrreiz, kad tiek pieminēta uz baudu orientētā vai baudītāju sabiedrība, liela daļa ļaužu samulst un sakautrējas un tiecas taisnoties, ka tā jau gluži neesot. Tajā pat laikā man nav nācies saskarties ne ar vienu kaut cik vērā ņemamu argumentu, kādēļ baudas atrašanās vērtību skalas virsotnē būtu nosodāma vai atzīstama par riskantu. Bez šaubām ir bezgala banāli uzskatīt, ka baudu nicinājuma pamatā ir tikai to noliedzēju personiskais diskomforts, kas radies, šīs pašas peltās baudas upurējot kādām citām - itin kā cildenākām - vērtībām un nespējot samierināties ar pārāk augsto cenu. Lai vai kā - es teorētiski neizslēdzu iespēju sastapt kāda rāma miera piesātinātu askētu. Tomēr līdz šim man daudz biežāk patrāpījušies nīgri neirotiski nūģi, kas sprediķo Savonnarolas cienīgā patosā, neatkarīgi no tā, cik kilogramus grāmatu viņiem gadījies izlasīt. Jā, un pat erudītākie no viņiem man allaž izraisījuši tik vien kā skumju nopūtu un domu, ka līksms, žūpīgs un maucīgs analfabēts man izraisītu mazliet vairāk cieņas, sakiet, ko gribat