Kurvjzieža kontemplācijas

Lielākoties man ir pilnīgi vienalga, kā pasaule, cilvēce, Visums un sazin kas vēl piedevām varētu justies pēc manas nāves. Reizēm es par to jūtos vainīga, pēc tam man atkal liekas, ka šī vainas apziņa ir nožēlojami liekulīga. Nē, protams, man drusku vairāk gribas, lai cilvēki, kuri man būs mīļi manā nāves brīdī, pēc tam justos iespējami labi. Iespējams, ka man drusku vairāk gribas arī, lai pasaule pēc tam ir iespējami labāka vai vismaz neiet bojā. Kaut gan no otras puses - man mīļo cilvēku sāpes pēc manas nāves uz mani vairs nekādi neattieksies, jo man nebūs iespējas kaut nedaudz just tām līdzi, tieši tāpat kā izjust prieku par jebkādu kosmisko progresu jebkurā tā izpratnē. Un vispār - man šķiet, ka visgodīgākā pret sevi es biju bērnībā, kad izjutu nenoliedzami egoistisku mierinājumu no domas, ka visa pasaule, mani ieskaitot, taču varētu iet bojā vienlaikus, kādā lielā atomsprādzienā, un tas vismaz būs absolūti taisnīgi, bez jebkādām sērām vai nožēlas par nepadarītajiem darbiem. ja pavisam atklāti - man dažubrīd pat gribējās, lai šis apokaliptiskais brīdis attiecas ne tikai uz Zemi un cilvēci, bet Visumu kopumā.