Kurvjzieža kontemplācijas

Nu ko, mīļotā meitene, saņemies!
Šodienai paredzēts lērums darbu un vismaz divas nepatīkamas sarunas.
Pirmdiena, ziniet.

Bet, ja par sapņiem, tad man, lūk, gadījās tāds. Bija kāda ballīte. Es biju mazajā melnajā kleitiņā. Un - ak vai! - saplēsu zeķes. Ielīdu kaktiņā un novilku, sak, tad jau labāk plikiem stilbiem. Un šausmās pamanīju, ka man ir neskūtas kājas!!! Nevis vienkārši nenoskūtas, bet biezu, jo biezu vilnu noaugušas. Nu, es turpat, kaktiņā, metos to vilnu saujām vien plēst laukā. Un pamanu, ka tā nav tikai vilna vien - man no apakšstilbiem spraucas tādi kā priežu zariņi. Garām iet U, es šo noķeru aiz elkoņa, rādu savas kājas un prasu, lai viņa kā bioloģe man godīgi pasaka - vai tā nav kāda briesmīga slimība? U paskatās un vienaldzīgi atsaka, ka nekā briesmīga, varbūt no ģenētiski modificētās pārtikas. Vai arī kas iedzimts - vai man senčos nav kāda radniecība ar kailsēkļiem? Es aizvainoti iebilstu, ka neviens no maniem senčiem nevarētu būt tik dulls, lai krustotos ar kailsēkļiem, ja! U tikai nogroza galvu un nosaka, ka cēlonis jau nav svarīgs, bet viņa manā vietā neuztrauktos, jo priežu zarus no ādas var izraut vieglāk kā sīkus matiņus - ne pinceti vajag, ne vasku, ne epilatoru. Es piekrītu un rauju. Zara caurumā pavīd asins lāsīte, bet pora aizvelkas ļoti ātri...

Ai, man te slinkums likt pollu. Bet, ja nu kādam liekas, ka es ķircinu vīriešus vai kā citādi nejauki pret viņiem izturos, varat man to šeit pateikt. Taisni acu dzīlēs iekšā! Jā!

Tajos brīžos, kad esmu domājusi par to, kāpēc gan es neesmu reliģioza, ne drusciņas, ne grama, esmu sapratusi, ka vaina nav prātā. Mans prāts spētu vienlīdz viegli pieņemt gan Dieva esamību, gan neesamību. Problēma slēpjas, nē, drīzāk - atklājas nepieciešamībā Viņu mīlēt. Jo mīlestība ir visjutekliskākā un ķermeniskākā no sajūtām, sajaukt to ar kādu prāta dzemdinātu ekstātisku jūsmu ir absurdi. Mīlestība lokalizējas kaut kur virs saules pinuma, tūlīt aiz krūšu muskuļiem, tā var uzbangot līdz kaklam un aizspiest balseni jaudīgā maiguma vilnī. Šai sajūtai noteikti ir kas kopīgs ar vēlmi izrādīt rūpes un sagādāt prieku. Tā aktualizē spēju saskatīt otrā trauslu un neaizsargātu būtni, vienalga, vai šis otrs ir bērns, vīrietis, māte, draudzene, suns vai burunduks. Bet nestāstiet man, ka var mīlēt kaut ko tādu, ko nevar piekļaut pie krūtīm un kam nevar iesnu reizē uzvārīt tēju! Tā nav nekāda mīlestība, vienalga, vai jūsmas objekts ir kāds omnipotests pirmsākums, cēloņu cēlonis vai Enrike Iglesiass, kurš smaida no tīņu žurnāla vāka...