Par mīlestību, par dievišķo...
Tajos brīžos, kad esmu domājusi par to, kāpēc gan es neesmu reliģioza, ne drusciņas, ne grama, esmu sapratusi, ka vaina nav prātā. Mans prāts spētu vienlīdz viegli pieņemt gan Dieva esamību, gan neesamību. Problēma slēpjas, nē, drīzāk - atklājas nepieciešamībā Viņu mīlēt. Jo mīlestība ir visjutekliskākā un ķermeniskākā no sajūtām, sajaukt to ar kādu prāta dzemdinātu ekstātisku jūsmu ir absurdi. Mīlestība lokalizējas kaut kur virs saules pinuma, tūlīt aiz krūšu muskuļiem, tā var uzbangot līdz kaklam un aizspiest balseni jaudīgā maiguma vilnī. Šai sajūtai noteikti ir kas kopīgs ar vēlmi izrādīt rūpes un sagādāt prieku. Tā aktualizē spēju saskatīt otrā trauslu un neaizsargātu būtni, vienalga, vai šis otrs ir bērns, vīrietis, māte, draudzene, suns vai burunduks. Bet nestāstiet man, ka var mīlēt kaut ko tādu, ko nevar piekļaut pie krūtīm un kam nevar iesnu reizē uzvārīt tēju! Tā nav nekāda mīlestība, vienalga, vai jūsmas objekts ir kāds omnipotests pirmsākums, cēloņu cēlonis vai Enrike Iglesiass, kurš smaida no tīņu žurnāla vāka...