Kurvjzieža kontemplācijas

Bet, ja par sapņiem, tad man, lūk, gadījās tāds. Bija kāda ballīte. Es biju mazajā melnajā kleitiņā. Un - ak vai! - saplēsu zeķes. Ielīdu kaktiņā un novilku, sak, tad jau labāk plikiem stilbiem. Un šausmās pamanīju, ka man ir neskūtas kājas!!! Nevis vienkārši nenoskūtas, bet biezu, jo biezu vilnu noaugušas. Nu, es turpat, kaktiņā, metos to vilnu saujām vien plēst laukā. Un pamanu, ka tā nav tikai vilna vien - man no apakšstilbiem spraucas tādi kā priežu zariņi. Garām iet U, es šo noķeru aiz elkoņa, rādu savas kājas un prasu, lai viņa kā bioloģe man godīgi pasaka - vai tā nav kāda briesmīga slimība? U paskatās un vienaldzīgi atsaka, ka nekā briesmīga, varbūt no ģenētiski modificētās pārtikas. Vai arī kas iedzimts - vai man senčos nav kāda radniecība ar kailsēkļiem? Es aizvainoti iebilstu, ka neviens no maniem senčiem nevarētu būt tik dulls, lai krustotos ar kailsēkļiem, ja! U tikai nogroza galvu un nosaka, ka cēlonis jau nav svarīgs, bet viņa manā vietā neuztrauktos, jo priežu zarus no ādas var izraut vieglāk kā sīkus matiņus - ne pinceti vajag, ne vasku, ne epilatoru. Es piekrītu un rauju. Zara caurumā pavīd asins lāsīte, bet pora aizvelkas ļoti ātri...