Kurvjzieža kontemplācijas

Smaidu par kolēģu jokiem, kurus esmu dzirdējusi jau ne mazāk kā pārdesmit reižu. Un ar katru dienu man tas sanāk dabiskāk. Šad un tad rodas sajūta, ka pat manas angļu valodas zināšanas ir tīri labas - citi šeit nejēdz ne tik daudz. Fons, uz kura izcelties, pamazām pārvēršas par fonu, ar kuru saplūst. Kad esi ieelpojis paralizējošu gāzi, tevi pārņem miers, vai ne?

Kamēr tā sasodītā darbu būšana karājas gaisā es nespēju pat īsti izbaudīt To-Kas-Manā-Dzīvē -Ir-Jauks. Bet ir. Vismaz pāris reižu nedēļā pa dažām stundām.

Nāves priekšā cilvēks - tāpat kā jebkura cita būtne - kļūst tikpat bezpalīdzīgs kā jaundzimušais. Saskaroties ar nāvi, mani vienmēr pārņem nevis šausmas, bet gan smacējošs mātišķa maiguma vilnis. Savienojumā ar bezpalīdzīgu, trulu atskārtu par vispārējo mirstīgumu, tas rada pietiekami spilgtas un plosošas emocijas, lai es reizēm raudātu pat svešu cilvēku bērēs. Vai redzot sabrauktu suni.
Ai, nieki tas viss. Tikai šoruden mēs visi man šķietam vēl mirstīgāki kā citkārt.

Mazliet jāsaņemas un jāiet laukā - tajā pelēkajā difūzajā ledū. Un jācenšas nepazust. Jo pazust ir jēga tikai tad, ja zini, ka kāds gribēs meklēt.

Ik reizi, kad sastopos ar meitieti, kurš, valšķīgi ačteles bolot, gvelž kaut ko, kas, stingri ņemot, reducēajms uz :" Ak, mana glupība, neprasme kontrolēt emocijas, un absolūtais racionalitātes trūkums uzvedībā - tas taču ir ti-i-i-k sievišķīgi!", es izjūtu tieksmi novest viņu maliņā un saudzīgi - kā par nošļukušu krūštura lencīti - iečukstēt ausī: "Nē, mana dārgā, stulbi tas ir, bezgala stulbi, nevis sievišķīgi."