Kurvjzieža kontemplācijas

Dialogs ar kolēģi. Kolēģis ar doktora grādu eksaktajās zinātnēs - īsti nepateikšu fizikā vai matemātikā.
- Klau, esi tik labs, ja mani pēc piecām minūtēm šeit meklē aizkavējušies ļaudis, nosūti, lūdzu, viņus uz otro stāvu.
- Nēeeeee! (balss tonis iztrūcināts, kategorisks, teju ne histērisks) Uzliec zīmīti uz durvīm! Es pēc divdesmit minūtēm taisos iet prom!
- Pēc divdesmit minūtēm mani neviens nemeklēs. Un pat, ja meklētu, būtu jau par vēlu. Es tevi lūdzu tikai attiecībā uz piecām tuvākajām minūtēm.
- Es nevaru, man tiešām pēc divdesmit minūtēm jāskrien prom!!!! Tas ir ļoti svarīgi! Es šeit nebūšu, kad tevi kāds te varētu meklēt!!!!
- Bet piecas, piecas, minūtes taču tu vēl būsi šeit? (jūtu, ka nu jau arī es sāku paaugstināt balsi)
- Labi, piecas, bet pēc divdesmit minūtēm es iešu prom, uzliec labāk zīmīti!!!!

Nekad man, nabaga radībai, nesaprast vīriešu loģiku!

Man tagad gribētos siltu laiku, daudz naudas un interesantu darbu. Tik vien. Pie visa, kas man jau ir.