Kurvjzieža kontemplācijas

Vasara pamazām aizplūst, atstādama manu apziņu haotisku un difūzu. Man ir mazliet bail no rudens un visa turpmākā. Man riebjas banālā frāze:"Nekas vairs nebūs tā, kā bijis", jo dzīvē taču nav neviena mirkļa, kad viss būtu tā, kā jau bijis. Bet šobrīd man gribas pateikt tieši tā. Nekas. Nebūs. Kā bijis.
Jo es precos.

Labi jau labi. Es neprecos. Nesolu, ka nekad, bet šovasar jau nu toč nē. Īstenībā mani kādu gadu neviens nav bildinājis, un nevarētu teikt, ka tas mani skumdina (jā, jā, zinu par skābajām vīnogām, lai pirksti jums nokalst!)

Un sarkanā kleitā es joprojām izskatos labāk nekā baltā.:P

Ne politiķi, ne brunču mednieki, ne sagūstīti partizāni nemelo tik ļoti kā sievietes, kurām bail no vientulības.

Pirms gadiem 10 es reizēm devos frizēties pie lādzīga krievu babuļa - tjotjas Ļudas. Frizūras veidot gluži nē - tantukam mode bija apstājusies sešdesmito gadu nogalē pie Elizabetes Teilores ar tādu kā uzkasītu tūtu uz galvas - taču matu galu aplīdzināšanu, krāsošanu vai ilgviļnu likšanu viņa pieprata meistarīgi. Turklāt par studentei pieņemamām cenām.
Tjotja Ļuda savulaik bija pazinusi manu vecmāmuļu. Tālabad arī pret mani viņai bija mātišķas jūtas. Un situācijas, kad mana galva atradās viņas rokās, viņa izmantoja, lai klāstītu man, cik būtiski jaunai sievietei ir nokārtot dzīvi, respektīvi - apprecēties. Argumentācija bija vienkārša,taču neapgāžama: "Potomu, čto tak NADO! Tak mir postrojen!"
- Ņe tjaņi ti s etim djelom, - viņa sprediķoja, pievilkdama ilgviļņu rulīti tā, ka man uzacis uzrāvās līdz pakausim. - Jesķ pareņ - vot i vihodji za ņevo, ņe nado tak prosto vstrečatsja.
-No, tjotja Ļuda! - es iepīkstējos - Vedj s ņim potom i žitj nado buģet!
- Nu i čto? - viņa nicīgi iesprauslojās. - Ņe ponravitsja - razvedjošsja! Kak vse! Ņe pervaja, ņe posļednjaja. A tak vot - v djevah zasidjetsja - eto ņe djelo! Tjebe dvadcatj kogda uže stuknulo?!

Jā, pa laikam es atceros Ļudas tanti. Un jūtos mazliet neiederīga pasaules kārtībā. Bet ilgviļņus gan es vairs nelieku.