Kurvjzieža kontemplācijas

Mīcos un bužinos savās laiskajās, bezrūpīgajās dienās kā pusakla bite puķu pušķī. Nekā konkrēta, vien krāsas, skaņas, smaržas un citas sajūtas. Bezgala daudz bezgala jauku sajūtu. Un milzu pateicība Kādam, kuram to esmu par lielāko daļu šo sajūtu parādā.

"Kipras rūgtajos citronos" bija pārāk daudz politikas un pārāk maz Vidusjūras. Pievīlos, ziniet.

Kādai manai paziņai ir meita. Visnotaļ smuka un gudra meitene, gadus 12 veca. Labi mācās un izrāda nepārprotamas veselā saprāta pazīmes. Nu lūk, un šī jaukā būtne šovasar pirmoreiz uzvilkusi minibruncīšus ierasto džinsu vietā. Vienu dienu nostaigājusi un vakarā sūri, grūši nopūtusies, ka vispār jau labi siltā laikā, un puikas arī vairāk virsū skatoties, tik vien kā dikti neērti uz tualeti aiziet - katreiz stīvēt tos brunčus nost un atpakaļ - ar biksēm tomēr viss vienkāršāk...
Māmuļai, izrādās, nebija ienācis prātā, ka pat tāda elementāra atziņa kā brunčus, atšķirībā no biksēm, var pacelt cilvēkbērnam ir jāiemāca.
Jā, nu, man arī neienāktu!
:)

Man nepatīk lasīt svešas mīlestības vēstules. Ieskaitot dažnedažādu slavenību rakstītās. Atceros, ka skolas laikā reiz mūs aizdzina uz muzeju iepazīties ar F.Bārdas vēstulēm, tur pa starpām bija arī ļoti personiskas, un tas mani neizsakāmi mulsināja un kaitināja. Nu, labi, es saprotu - vēsturnieki un literatūrzinātnieki - viņiem tāds darbs, viņi tāpat kā morga sanitāri un patologanatomi, atsedzot pretoties nespējīgu kailumu, ir ārpus laba un ļauna. Taču pārējie ziņkārīgie nav.
Un kad es savulaik, ne īsti akadēmiskas, ne īsti romantiskas ziņkārības dzīta, palasījos Abelāra un Eloīzas saraksti, mani atkal pārņēma mokoša neērtības sajūta. Ka es tāda kā lūriķe svešā guļamistabā. Vēl trakāk - jo tas, ko saka tikai vienam cilvēkam, ir daudz unikālāks un līdz ar to intīmāks nekā tas, ko ar šo cilvēku var pasākt guļamistabā.
Un, jā, es varu tikt uzskatīta par svētulīgu liekuli vai saznezko vēl, bet man liekas, ka rakstīt grāmatas a'la "Vīrieši/sievietes manā dzīvē", publiskojot personu vārdus, ir viena, liela un pretīga maucība. Laikam pat lielākā, ko varu iedomāties.
Āmen!