Kurvjzieža kontemplācijas

Man nepatīk lasīt svešas mīlestības vēstules. Ieskaitot dažnedažādu slavenību rakstītās. Atceros, ka skolas laikā reiz mūs aizdzina uz muzeju iepazīties ar F.Bārdas vēstulēm, tur pa starpām bija arī ļoti personiskas, un tas mani neizsakāmi mulsināja un kaitināja. Nu, labi, es saprotu - vēsturnieki un literatūrzinātnieki - viņiem tāds darbs, viņi tāpat kā morga sanitāri un patologanatomi, atsedzot pretoties nespējīgu kailumu, ir ārpus laba un ļauna. Taču pārējie ziņkārīgie nav.
Un kad es savulaik, ne īsti akadēmiskas, ne īsti romantiskas ziņkārības dzīta, palasījos Abelāra un Eloīzas saraksti, mani atkal pārņēma mokoša neērtības sajūta. Ka es tāda kā lūriķe svešā guļamistabā. Vēl trakāk - jo tas, ko saka tikai vienam cilvēkam, ir daudz unikālāks un līdz ar to intīmāks nekā tas, ko ar šo cilvēku var pasākt guļamistabā.
Un, jā, es varu tikt uzskatīta par svētulīgu liekuli vai saznezko vēl, bet man liekas, ka rakstīt grāmatas a'la "Vīrieši/sievietes manā dzīvē", publiskojot personu vārdus, ir viena, liela un pretīga maucība. Laikam pat lielākā, ko varu iedomāties.
Āmen!