Kurvjzieža kontemplācijas

Rudens piestāv vakariem laukos. Izbrien no kartupeļu vagas sāpošu muguru, rasina sīks lietus - ej nu saproti, vai vispār lietus, ne vienkārši bieza migla, uz kājslauķa ilgi dauzi nost dubļus no gumijniekiem un ledainā ūdenī mazgā rokas. Pēc tam ir rūpīgi saceptas karbonādes, skābi gurķi un sildošs šņabis vai kandža, veči bārsta parupjus jociņus un baros iet pīpēt. Pēc vēl viena graķīša tu jūti vaigos iemetamies sārtumu un nez kāpēc nodomā, ka laikam tīri labi izskaties savā piesvīdušajā džemperītī, nenodrebinādamās izej ārā, nostalģiski pazaveries uz kādiem kārtējiem gājputniem debesīs un nervozu zvirbuli pīlādža zarā. Deg tas pīlādzis kā semafors mijkrēlī, tu nodomā, un cauri sabirušām lapām aizčāpo līdz sausajai atejai.

Neesmu diezko bieži tādas idilles piedzīvojusi un nevaru arī teikt, ka es laukus mīlētu. Tomēr tieši šīs man liekas visvisvisrudenīgākās sajūtas.

Un pilsētas rudens ir citāds. Vēsāks un skarbāks. Mitrs, melns asfalts zem elektriskās spuldzes, ielūzusi lietussarga ribiņa un steidzīgs pārskrējiens, vairoties no garāmbraucošo mašīnu šļāktajām dubļu šaltīm.
Vējš lien zem brunčiem, uz ietves mētājas lapas, tu zini, ka mājās būs mīlīga galda lampiņa, silts pleds, liela krūze tējas un aizsākta grāmata. Divas dievīgas stundas līdz gulētiešanai. Tālumā mirguļo sarkanas uguntiņas - aizbraucošas mašīnas, luksofori, torņu signālugunis, mazu tumsas mošķīšu acis - daudz, daudz sarkanu uguntiņu. Pasaule spokaini nogorās aiz slapjas trolejbusa loga rūts. Tu rūpīgi noslauki aizsvīdušās brilles un kurpē pakustini slapjo kājas īkšķi. Drīz būs mājas.