Kurvjzieža kontemplācijas

Rudens piestāv vakariem laukos. Izbrien no kartupeļu vagas sāpošu muguru, rasina sīks lietus - ej nu saproti, vai vispār lietus, ne vienkārši bieza migla, uz kājslauķa ilgi dauzi nost dubļus no gumijniekiem un ledainā ūdenī mazgā rokas. Pēc tam ir rūpīgi saceptas karbonādes, skābi gurķi un sildošs šņabis vai kandža, veči bārsta parupjus jociņus un baros iet pīpēt. Pēc vēl viena graķīša tu jūti vaigos iemetamies sārtumu un nez kāpēc nodomā, ka laikam tīri labi izskaties savā piesvīdušajā džemperītī, nenodrebinādamās izej ārā, nostalģiski pazaveries uz kādiem kārtējiem gājputniem debesīs un nervozu zvirbuli pīlādža zarā. Deg tas pīlādzis kā semafors mijkrēlī, tu nodomā, un cauri sabirušām lapām aizčāpo līdz sausajai atejai.

Neesmu diezko bieži tādas idilles piedzīvojusi un nevaru arī teikt, ka es laukus mīlētu. Tomēr tieši šīs man liekas visvisvisrudenīgākās sajūtas.