Nujā, zemestrīce man paiet garām nepamanīta, no "Arsenāla" vēl neko neesmu redzējusi, darbi krājas, naudas nav, Latvijā dzīvojošie interesantie vīrieši mani ignorē, laiks ir auksts un mieguzdzenošs, vai tā kāda dzīve?
Jaunas kurpītes gribu!
Aizmiguši cilvēki ir aizkustinoši bezpalīdzīgi kā pavisam mazi bērni. Un es, vērojot kādu cilvēku miegā, saļimstu zem mātišķa maiguma gūzmas. Ja man uz kādu ir dusmas, man atliek iztēloties šo cilvēku aizmigušu - un es vairs nespēju niknoties. Gribas tikai apsegt, pasmaidīt un uz pirkstgaliem aiziet.
Eņģeļi noteikti ir tik laipni tāpēc, ka viņi mūs visus vēro gulošus.
Un vēl es esmu sapratusi, ka vīrieši pēc mīlēšanās arī izskatās tikpat aizkustinoši kā aizmiguši. Un tas ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc mīlēties ir jauki. Un sasodīti bīstami.
Mani nekaitina sievietes, kuras nespēj loģiski domāt un lepni to demonstrē, čīkst par savām ilgām pēc mistiskā Īstā Vīrieša un Stiprā Pleca, vāvuļo par Sievietes Sūtību un nav spējīgas uz nesamākslotu biedriskumu.
Bet mani kaitina, ja kāds vai kāda to visu mēģina asociēt ar sievišķību.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
