Kurvjzieža kontemplācijas

Trīs atlikušie romāni gan ir tie, kuri patiku raisījuši manāmi lielākās devās nekā nepatiku.

3. Gailes "Stikli". Varen sievišķīgi fizioloģiska grāmata, kas pats par sevi nav nekas slikts, tikai es pati no šīs manieres esmu pagurusi jau kopš maģistra darba rakstīšanas laikiem. Saprotu, ka Irigarajas un Siksū idejas par sievišķo rakstību četrdesmit gadu laikā cauri deviņu elles loku pastarpinājumiem ir sasniegušas arī Latviju, un man pieklātos par to priecāties. Ja būs iespēja kādu laiku nelasīt par dzemdībām, mēnešreizēm un laktāciju, gan jau pēc atelpas papriecāšos arī.
Šā vai tā - stāsts ir visai jaudīgs, valoda smalka, pēcsajūta - laba. Ulmaņlaikus gan īsti nenojaušu, visu laiku nepamet doma, ka analoga drāma būtu izspēlējama arī gandrīz jebkurā citā laikmetā. Eigēnikas komiteja un karikatūras par žīdiem, Vadoņa vizīte pļaujas svētkos - tas viss nez kādēļ izskatās butaforiski. Bet varbūt tā izskatās tikai man.

2. Bereļa "Vārdiem nebija vietas" ir groteskas šausmas, un, acīmredzot, lieliski kompensē manu līdzšinējo pārsātinājumu ar psiho sievišķu diskursu. Te nu ir truli sociopātisks tēvainis - pret kuru autors sākumā sātaniskā viltībā izprovocē empātiju, lai pēc tam ar katru lappusi vērienīgāk un vērienīgāk lasītājam atklātu, cik smalki viņu iznesis cauri. Asinis šļācas kā Tarantīno un Rodrigesa filmās, līķu kalni, kūpošas krāsmatas un elegants atrisinājums finālā. Aizverot grāmatu, saproti, ka par tevi paņirgājušies, tomēr negribas dusmoties, gribas pasmaidīt līdzi.

1. Bērziņa "Svina garša" ir smeldzīgi traģiska, bez uzspēles, un tāpēc es autoram piedodu gan to, ka galvenais varonis ir tas pats trešais tēva dēls, kas "Dzintarā Mihailā", gan koķetēšanu ar ezotēriku pravietiskā sapņa ainā. Pēcnāves ceļojuma aprakstā (un mazliet netveramāk - arī citviet romānā) kaut kas grūti definējams uzvēdīja asociācijas ar "Doktoru Živago".
Vēsturiskumam noticu.