Kurvjzieža kontemplācijas

krii

5.6.18 19:55

Viedie, vecie Veinemei... vēsturnieki! Kā tas nākas ar tiem Rīgas smilšu kalniem 17. - 18. gadsimtenī? Bazīlijs Plīnijs (kas, protams, nav nekāds uzticamais avots, bet...) 16. gs. raksta par zaļojošiem mežiem. Un tad nāk vēlāko gadu desmitu hronikas ar Sahāras tuksneša aprakstiem.
Kas notika ar mežiem? Baļķos un plostos nopludināja, rietumiem iztirgoja, kā jau allaž? Vai arī es ko totālu jaucu?

Piedodiet naivumu, man skolā to nemācīja.

• 5 raksta
• ir doma

• starro

  5.6.18 23:40

  

  16-17.gs te esot bijis mazais laikmets - gara apkures sezona. Un viduslaikos pilsētu lielums bija atkarīgs no pieejamā kurināmā pa saprātīgu cenu, atbilstoši klimatam - apkures sezonas ilgumam un intensitātei. Veidojās manufaktūras - tas jau industriāls malkas patēriņš. Livonijas un poļu laikos ārpus mūriem nemīlēja dzīvot - pierīga nebija ar neatgriezenisku eko seku antropogēno slodzi. Muižiņas pēterburgas ceļa virzienā sāka rasties krievu laikos - tas ir tas silu un kāpu virziens - grīziņkalns, ģertrūdes ielas.
  Ap 18.gs pierīga tika intensīvi noganīta.
  Mani senči no Palma muižas nopirka gruntsgabalu pēterburgas lielceļa malā pie Teikas - visa grunts bija uz baltas kāpu smilts.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    6.6.18 10:58

    

    Paldies. Tātad tomēr nokurināja tos mežus.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais