Kurvjzieža kontemplācijas

Kad mūzas atsaka

Krāšņais Kurvjziedis

Kad mūzas atsaka

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
"Būt Kejai Gondai" pirmais cēliens (otrajam nesaņēmos) manī raisīja skumjas pārdomas par to, cik strauji mēs visi novecojam un cik briesmīga impotence ir skārusi Džili, kurš taču ir tikai nedaudz vecāks par mani.

Diezgan tizlās statiskās mizanscēnās izvietojušies aktieri cits pēc cita neizteiksmīgi rečitē slikti tulkotu un slikti dramatizētu tekstu. Vienīgā, kas ienes mazliet dzīvības, ir epizodiski uznākošā Mirdza Martinsone.Pieņemu, ka dažas vienpadsmitās klases dzejas montāža žetonu vakaram izklausās labāk.

Tam visam pa vidu klīst bēdīga Rēzija melnās mežģīnēs un kārtējo reizi mēģina izlikties par liktenīgo vampīrsievieti. Viņai nesanāk.

Ne kripatiņas ironijas (kaut gan didaktiskais teksts brēc pēc tās). Visi banaļņiki, kas stereotipizē mietpilsoņus, zemtupeļu vīrus, alkatīgās sievas, kašķīgās sievasmātes, pērkamos anarhistus un seklos, izlaidīgos bohēmistus, tiek norunāti kokainā nopietnībā.

Pieļauju (ļoti ceru!), ka fināls bija pārsteidzošs un daudz ko atrisināja.
Tomēr pat vispārsteidzošākais fināls nevarētu kompensēt vēl stundu tās gaudenības.
  • nezinu, par to novecošanas straujumu, džiļa radošā impotence taču rit pilnā sparā jau vismaz gadus 15. talantīgiem māksliniekiem savukārt novecošana radošumam neko nenodara.
    • Es vēl atceros viņu kā jauno, dumpīgo, t.i., ļoti sen. Šajā gadsimtā diezgan ilgi negāju uz viņa izrādēm.
Powered by Sviesta Ciba