Kurvjzieža kontemplācijas

krii

8.4.18 22:33

Šifrēju vienu no daudzajam dzīvesstāstu intervijām un skurinos.
Cilvēka dabas krāšņums visskaidrāk atklājies pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados Latvijas laukos.
Naids ir mūsu ideoloģija. Ne komunisms, ne nacisms, ne patriotisms. Tikai naids.
Nodot nāvē savus kaimiņus un klasesbiedrus, nosūdzēt vienus vienai varai, citus - nākamajai.
Aiziet pie vācu šucmaņa un pateikt, ka kaimiņa dēls bija uz pusgadu iestājies komjaunatnē - lai viņu nošauj.
Aiziet pie krievu komandiera un pateikt, ka klasesbiedrs trīs mēnešus bija aizsargs, un viņa brūte arī - lai izsūta abus uz Sibīriju.
Nosūdzēt, nodot nāvei ar paštaisnu mirdzumu acīs, ar cildenā varoņa apmetni uz pleciem.

• 23 raksta
• ir doma

• bozena

  9.4.18 00:24

  

  Es domāju, tā nav gluži nacionāla īpašība. Ja papētītu, droši vien citām tautām līdzīgi gājis.
  
  Un tādu, kas idejas vārdā nodeva, droši vien bija stipri maz. Gan jau parastie iemesli - nauda, zeme, skaudība...
  Skaudību gan kauč preambulā raksti, ja tic ticējumiem par kaimiņa lopu riebšanu, normāla parādība bijusi.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    9.4.18 12:41

    

    Protams, nekā unikāla.
    Tajā, ko es pašlaik šifrēju, skaudība pie motīviem gluži neparādās. Ideoloģiskā kaisle - arīdzan nē.
    
    Drīzāk savas taisnības apziņa un pārliecība, ka drīkstu tiesāt - arī līmenī "kam būs dzīvot, kam būs mirt".

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais