Latviešu gadījumā nacionālisms lieliski saplūst ar kreisumu. Lasu Upīša "Laikmetu griežos" un saprotu, kāpēc tas bijis bestsellers gan ulmaņlaikos, kad iznāca pirmās daļas, gan padomju laikā. "Septiņi verdzības gadsimti" ļauj mocekļa-cīnītāja latviešu zemnieka kārti izspēlēt vienlīdz labi kā etniskās, tā šķiriskās pašapziņas kontekstā.
Man tāda pašattieksme īpaši nepatīk, ņemot vērā, ka atšķirībā no citiem mūžīgajiem mocekļiem (žīdiem, piemēram), mēs no tā neko sev neizsitam, tikai gandējam garastāvokli. :/