Kurvjzieža kontemplācijas

Ja parastas ziemas velkas dažus triljonus gadu, tad šī ir pārspējusi tās visas. Neskaitāmi visumi ir radušies, izpletušies, sarāvušies, pārvērtušies melnajos caurumos un atkal uzsprāguši.
Zināt tās garās naktis, kad ik pa brīdim trauksmaini pamosties no ne visai patīkama, lai arī ne gluži biedējoša sapņa, pamosties ar sajūtu, ka esi jau kaut ko svarīgu nokavējis, tumsā meklē slēdzi, skaties pulkstenī, atklāj, ka vēl vari gulēt, iemiedz, pēc gara, murgaina miega pielec atkal, un pulkstenis saka, ka pagājusi nepilna stunda, un tā daudz reižu. Un tad tu sapņo, ka ir rīts, un tu celies, bet nekas lāga nevedas, sapnī atnāk atjausma, ka vēl neesi pamodies, un tad tu pamosties, kā tobrīd esi pārliecināts, pa īstam, bet arī tas ir tikai sapnis sapnī...
Tā turpinās bezgalīgi. Kaut kad beidzot, protams, pienāk rīts, samuļļāts un jau sākotnēji nogurdinošs, bez īsta atvieglojuma, kur nu vēl spēka un iedvesmas.
Šī ziema bija tāda nakts. Tas ir, es ļoti ceru, ka bija, nevis turpinās.