Uz reminiscējošās nots, tikko atcerējos arī Tomsōna formulu. Pāris gadiņus pēc Talesa, jau videnes otrajā pusē, ar klasesbiedriem nakts aizsegā lietojot etanōla škaidījumus, mēdzām zvanīt skolotājas Lūsiņas vīram, mūsu termodinamiskajam fizikas pasniedzējam, aurojot klausulē: „Tomsōna formulu, vecais! Ātri!” Atbilde sekoja ātra un precīza, kā zvanot uz 003/004, vai kāds tur bija infōtālrunis „pareizs laiks”.
Tomsōns vai Lūsiņš? baidos, ka nu jau abi pārcēlušies nākamajā līmenī. Jānis Lūsiņš arī manai mammai bija skolotājs. 50to vidū. cerību maz, lai gan jāpataujā viņa dēlam, arī Jānim. neticamas sagadīšanās rezultātā, arī manam klasesbiedram.
ne velti es viņu pirmiņ par pasniedzēju nosaucu. viņš bija vienīgais skolotājs videnē, kuram bija pilnīgi vienalga, vai klasē kāds klausās vai neklausās. līdz ar to fizika bija vienīgā stunda, kad meitenes tamborēja un izšuva krustdūrienā, bet džeki spēlēja zoli un gāja uz bodi pēc aliņiem un bulciņām. fizika mums bija pēdējais eksāmens, spītīgi ielikts 24. jūnija rītā. nespēju aizmirst, kā Jānītis, ar vienu roku un pieri balstoties pret tāfeli, ar otru zīmēja dažādas sviras un formulas, kas galu beigās veco Jāni apmierināja tiktāl, ka godīgi ielika man teicamu atzīmi. (man paveicās, ka garajā vasarā pēc 8. klases izlasīju visas videnes ķīmijas un fizikas grāmatas, un tās vairs īpaši nevirināju)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Atbilde sekoja ātra un precīza, kā zvanot uz 003/004, vai kāds tur bija infōtālrunis „pareizs laiks”.
Nez, vai onkulītis vēl dzīvs?
baidos, ka nu jau abi pārcēlušies nākamajā līmenī.
Jānis Lūsiņš arī manai mammai bija skolotājs. 50to vidū. cerību maz, lai gan jāpataujā viņa dēlam, arī Jānim. neticamas sagadīšanās rezultātā, arī manam klasesbiedram.
viņš bija vienīgais skolotājs videnē, kuram bija pilnīgi vienalga, vai klasē kāds klausās vai neklausās. līdz ar to fizika bija vienīgā stunda, kad meitenes tamborēja un izšuva krustdūrienā, bet džeki spēlēja zoli un gāja uz bodi pēc aliņiem un bulciņām.
fizika mums bija pēdējais eksāmens, spītīgi ielikts 24. jūnija rītā. nespēju aizmirst, kā Jānītis, ar vienu roku un pieri balstoties pret tāfeli, ar otru zīmēja dažādas sviras un formulas, kas galu beigās veco Jāni apmierināja tiktāl, ka godīgi ielika man teicamu atzīmi. (man paveicās, ka garajā vasarā pēc 8. klases izlasīju visas videnes ķīmijas un fizikas grāmatas, un tās vairs īpaši nevirināju)