Jāpiezīmē, ka Ariadnes situācija ir diezgan līdzīga tai, kurā bija nokļuvusi Mēdeja: upurēdama visu savu līdzšinējo dzīvi (dzimteni, ģimeni, sociālo statusu), viņa palīdz ārēji simpātiskam varonim atrisināt viņa maskulīnās problēmas; sākumā viņš nopriecājas un saka paldies, pēc tam ne visai korekti pamet savu glābēju. Kā atceramies, Mēdeja, būdama visai pamatoti aizvainota, atstāja milzīgu kalnu līķu un aiztraucās debesīs ugunīgos ratos, lai ko arī tas nozīmētu. Naksas salā pamestā Ariadne nododas kalpībā Dionīsam. Lājošs Mešterrhāzi savulaik "Prometeja mīklā" apgalvoja, ka tas esot politkorekts veids, kā senie grieķi mēģinājuši nākamajām paaudzēm vēstīt: "meitene bēdās ņēma un nodzērās". Savukārt, cik nu es noprotu no Irigarajas, to var uzlūkot par dionīsiskā principa, t.i., jutekliskā, iracionālā, neapzinātā - izmantošanu kā glābiņu, kad apoloniskā kultūra tevi izstumj.
Un tomēr cūkas tie sengrieķu vīrišķi, vai ne?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kriiVisas viņas nogalina brāļus, pamet tēvus un pārdod dzimtenes noslēpumus - lai pēc tam izskatīgais jauneklis pateiktu: "Piedod, es satiku kādu, kura uzskata mani par Īstu Varoni, nevis rīvē degunā "kas tu vispār bez manis būtu!"...- bljannaLūk, lūk, bļaģ.
- bozenaIzņemot Helēnu, kura tikai plivināja skropstas. Bet sūdi sanāca tik un tā.