Ļoti nerakstās, pati nezinu, kāpēc. Dzīve nemet kūleņus, bet arī gluži nepūst kā sastāvējies dīķis.
Oktobris visticamāk paliks mans šīgada mīļākais mēnesis. Kaut kā pamazām līdz smadzenēm atplūda informācija par maģistrantūras pabeigšanu pavasarī un iestāšanos doktorantūrā vasarā, izsaucot vieglus, konvulsīvus eiforijas uzplūdus un neizpratni, ko ar to iesākšu. Vienlaikus sāka vārstīties praktiskās estētikas čakra, mudinotgleznot, ja vien mācētu, muzicēt un rakstīt, tamborēt, adīt un šķirstīt interjera mājaslapas, kā arī izberzt vannasistabas izlietni. Tas bija mēnesis, kad pārsvarā biju apjukusi un laimīga. Daudz strādāju, mazliet kašķējos Cibā (jā, zinu, ka visi pamanīja, paldies, nevajag komentēt), bija sauss un saulains - iedomājieties, sauss un saulains oktobris, iespējams, pirmais un pēdējais manā garajā, sūrajā mūžā, pasaule bija oranža, piemīlīga un sātīga kā ķirbju biezzupas terīne.
Novembris sevi pieteica daudz skarbāk, ārpasaule klauvēja ziņu portālos. Mazliet paraudāju par krievu grāmatvežiem, skolotājiem, medmāsām un bibliotekāriem, kuri visu gadu bija krājuši naudiņu, lai rudenī aizlidotu ar lēto čarteri uz Ēģipti. Pēc tam paraudāju par francūžiem, kuri piektdienas vakarā bija gājuši izklaidēties. Par beirūtiešiem un tunisiešiem tikai smagi nopūtos. Par krievu lidotājiem vairs pat nenopūtos.
Oktobris visticamāk paliks mans šīgada mīļākais mēnesis. Kaut kā pamazām līdz smadzenēm atplūda informācija par maģistrantūras pabeigšanu pavasarī un iestāšanos doktorantūrā vasarā, izsaucot vieglus, konvulsīvus eiforijas uzplūdus un neizpratni, ko ar to iesākšu. Vienlaikus sāka vārstīties praktiskās estētikas čakra, mudinot
Novembris sevi pieteica daudz skarbāk, ārpasaule klauvēja ziņu portālos. Mazliet paraudāju par krievu grāmatvežiem, skolotājiem, medmāsām un bibliotekāriem, kuri visu gadu bija krājuši naudiņu, lai rudenī aizlidotu ar lēto čarteri uz Ēģipti. Pēc tam paraudāju par francūžiem, kuri piektdienas vakarā bija gājuši izklaidēties. Par beirūtiešiem un tunisiešiem tikai smagi nopūtos. Par krievu lidotājiem vairs pat nenopūtos.
Protams, bagātnieku tuviniekiem viņu bojāeja sāp tieši tikpat, cik nabagiem. Tomēr, kad pats vari identificēties ar sociālo grupu, empātija sit stiprāk.