![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vājprātīga diena noslēgusies ar dramatisku vakaru un ne visai patīkamu nakti.
Mazliet pēc desmitiem vakarā, ejot laukā no darba, atklāju, ka esmu pazaudējusi atslēgas (interesanti, ko providence man vēlas pateikt?). Panikā zvanīju atslēgu SOS servisam, ilgi un nervozi saklaigājos ar pasaulē nīgrāko kramplauzi, kurš runāja ar mani tā, it kā es būtu viņu pārtraukusi kaislīga seksa laikā, īsi pirms orgasma, vai vismaz atrāvusi no bagātīga vakariņu galda. Raudādama zvērēju, ka, pat ja nevarēšu uzrādīt savu Zemesgrāmatas ierakstu (nez, vai kāds mājasgars zina, kurā atvilktnē tas iegrūsts), tad noteikti varēšu kaut kā apliecināt īpašumtiesības uz dzīvokli, kaut gan pati ne īsti sapratu, kā.
Zvanīju mātei, pie kuras tobrīd atradās Ričmonds, lai teiktu, ka savākšu suni kaut kad vēlāk... varbūt no rīta, paskaidroju radušos situāciju, un viņa mani pārsteidz ar paziņojumu, ka pie viņas esot vēl viens manu atslēgu komplekts. Iespējams, ka manai mātei pagultē ir arī polārlāču lamatas gadījumam, ja es pēkšņi dotos uz Arktiku, nezinu, bet par atslēgam man bija nelielas šaubas, vai tās tiešām atbilst šobrīd aktuālajām slēdzenēm.
Skrienot pie mātes, pa ceļam mēģināju apturēt nīgro kramplauzi, taču viņš auroja, ka esot jau pagriezies manas adreses, nevis savu māju virzienā, un ko es vēl vispār gribot. Kopš mūsu iepriekšējās sarunas bija pagājušas apmēram desmit minūtes, un es skaidroju, ka, ļoti iespējams, man viņa pakalpojumi nebūs vajadzīgi, taču, ja būs, es zvanīšu vēlreiz.
Pēc tam sekoja skrējiens ar bezdievīgi raujošu Ričmondu - viņš bija sapratis, ka šis ir mūsu sporta vakars un grieza gaisā žilbinošas piruetes, cenzdamies mani un retos garāmgājējus iesaistīt draiskās rotaļās. Kad aizelsusies un trīcošām rokām biju pie mājas un bāzu slēdzenē atslēgu, no tumsas iznira absolūti nīgrais kramplauzis un paziņoja, ka viņš mani gaidot jau pusstundu un kur ir tās durvis kas jālauž vaļā. Ķērcu kaut ko par "es taču jums zvanīju otrreiz un atsaucu", tomēr viņš pieprasīja man 40 eiro par viltus izsaukumu, cīnīties vairs nebija spēka, atdevu viņam naudu, klusībā novēlēdama nepatīkamu nakti, un gāju iekšā.
Mājās kā par spīti nav ne pilītes alkohola, toties ir dators, kuru divas stundas reanimēju pēc kārtējās neveiksmīgās aizrīšanās ar apdeitiem.
Ļoti ceru, ka pēc saullēkta viss būs labāk.
Tagad ir skaidrs, ka atslēgu SOS servisam nezvanīšu pat tad, ja būs ziemā jānakšņo uz ielas.
Mazliet pēc desmitiem vakarā, ejot laukā no darba, atklāju, ka esmu pazaudējusi atslēgas (interesanti, ko providence man vēlas pateikt?). Panikā zvanīju atslēgu SOS servisam, ilgi un nervozi saklaigājos ar pasaulē nīgrāko kramplauzi, kurš runāja ar mani tā, it kā es būtu viņu pārtraukusi kaislīga seksa laikā, īsi pirms orgasma, vai vismaz atrāvusi no bagātīga vakariņu galda. Raudādama zvērēju, ka, pat ja nevarēšu uzrādīt savu Zemesgrāmatas ierakstu (nez, vai kāds mājasgars zina, kurā atvilktnē tas iegrūsts), tad noteikti varēšu kaut kā apliecināt īpašumtiesības uz dzīvokli, kaut gan pati ne īsti sapratu, kā.
Zvanīju mātei, pie kuras tobrīd atradās Ričmonds, lai teiktu, ka savākšu suni kaut kad vēlāk... varbūt no rīta, paskaidroju radušos situāciju, un viņa mani pārsteidz ar paziņojumu, ka pie viņas esot vēl viens manu atslēgu komplekts. Iespējams, ka manai mātei pagultē ir arī polārlāču lamatas gadījumam, ja es pēkšņi dotos uz Arktiku, nezinu, bet par atslēgam man bija nelielas šaubas, vai tās tiešām atbilst šobrīd aktuālajām slēdzenēm.
Skrienot pie mātes, pa ceļam mēģināju apturēt nīgro kramplauzi, taču viņš auroja, ka esot jau pagriezies manas adreses, nevis savu māju virzienā, un ko es vēl vispār gribot. Kopš mūsu iepriekšējās sarunas bija pagājušas apmēram desmit minūtes, un es skaidroju, ka, ļoti iespējams, man viņa pakalpojumi nebūs vajadzīgi, taču, ja būs, es zvanīšu vēlreiz.
Pēc tam sekoja skrējiens ar bezdievīgi raujošu Ričmondu - viņš bija sapratis, ka šis ir mūsu sporta vakars un grieza gaisā žilbinošas piruetes, cenzdamies mani un retos garāmgājējus iesaistīt draiskās rotaļās. Kad aizelsusies un trīcošām rokām biju pie mājas un bāzu slēdzenē atslēgu, no tumsas iznira absolūti nīgrais kramplauzis un paziņoja, ka viņš mani gaidot jau pusstundu un kur ir tās durvis kas jālauž vaļā. Ķērcu kaut ko par "es taču jums zvanīju otrreiz un atsaucu", tomēr viņš pieprasīja man 40 eiro par viltus izsaukumu, cīnīties vairs nebija spēka, atdevu viņam naudu, klusībā novēlēdama nepatīkamu nakti, un gāju iekšā.
Mājās kā par spīti nav ne pilītes alkohola, toties ir dators, kuru divas stundas reanimēju pēc kārtējās neveiksmīgās aizrīšanās ar apdeitiem.
Ļoti ceru, ka pēc saullēkta viss būs labāk.
Tagad ir skaidrs, ka atslēgu SOS servisam nezvanīšu pat tad, ja būs ziemā jānakšņo uz ielas.
2) ja noteikumi būtu skaidri definēti jau pašā sākumā - t.i., ja mani jau dispečers informētu, ka "nosaucot adresi, jūs uzņematies saistības par >/= 40 eur, neatkarīgi no tā, vai pakalpojums būs nepieciešams un kāds būs tā apjoms".
2.Jā, taisnība, darījuma nosacījumiem jābūt gana caurspīdīgiem arī pie mutvārdu līguma slēgšanas, kāds konkrētajā gadījumā bija meistara izsaukums, no citas puses, cik saprotu, pati nepainteresējies, cik pakalpojums maksās un, jā, pat ātrajai palīdzībai ir jāmaksā par viltus izsaukumu, pat ugunsdzēsējiem, policijai gan laikam vēl ka nē, par spīti tam, ka viņu darbība tiek solidāri apmaksāta no visu nodokļu naudas, nevis kā šis SOSa dienests.
Jā, es būtu gatava apmaksāt saņemtu rēķinu ar šādām pozīcijām. Tā vietā man vienkārši tumšā kāpņutelpā pieprasa naudu.
Kas attiecas uz interesi par pakalpojuma izmaksām - es to izrādīju gan, un man tika nosauktas aptuvenās izmaksas par katru no slēdzenēm.
Skaidrs, ka arī kramplauzis nebija nekāds cukurdūkulītis ar džentelmeņa manierēm, tādi parasti nav diezko labi atslēgu mūķētāji, taču konkrētajā gadījumā nemaz savādāk nevar, uzņēmumam nav Tev jāuzsauc šādas te izklaides un, tik tiešām ticu, ka tas pats kramplauzis būtu daudz labprātāk izvēlējies citu, normālu klientu.