![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vājprātīga diena noslēgusies ar dramatisku vakaru un ne visai patīkamu nakti.
Mazliet pēc desmitiem vakarā, ejot laukā no darba, atklāju, ka esmu pazaudējusi atslēgas (interesanti, ko providence man vēlas pateikt?). Panikā zvanīju atslēgu SOS servisam, ilgi un nervozi saklaigājos ar pasaulē nīgrāko kramplauzi, kurš runāja ar mani tā, it kā es būtu viņu pārtraukusi kaislīga seksa laikā, īsi pirms orgasma, vai vismaz atrāvusi no bagātīga vakariņu galda. Raudādama zvērēju, ka, pat ja nevarēšu uzrādīt savu Zemesgrāmatas ierakstu (nez, vai kāds mājasgars zina, kurā atvilktnē tas iegrūsts), tad noteikti varēšu kaut kā apliecināt īpašumtiesības uz dzīvokli, kaut gan pati ne īsti sapratu, kā.
Zvanīju mātei, pie kuras tobrīd atradās Ričmonds, lai teiktu, ka savākšu suni kaut kad vēlāk... varbūt no rīta, paskaidroju radušos situāciju, un viņa mani pārsteidz ar paziņojumu, ka pie viņas esot vēl viens manu atslēgu komplekts. Iespējams, ka manai mātei pagultē ir arī polārlāču lamatas gadījumam, ja es pēkšņi dotos uz Arktiku, nezinu, bet par atslēgam man bija nelielas šaubas, vai tās tiešām atbilst šobrīd aktuālajām slēdzenēm.
Skrienot pie mātes, pa ceļam mēģināju apturēt nīgro kramplauzi, taču viņš auroja, ka esot jau pagriezies manas adreses, nevis savu māju virzienā, un ko es vēl vispār gribot. Kopš mūsu iepriekšējās sarunas bija pagājušas apmēram desmit minūtes, un es skaidroju, ka, ļoti iespējams, man viņa pakalpojumi nebūs vajadzīgi, taču, ja būs, es zvanīšu vēlreiz.
Pēc tam sekoja skrējiens ar bezdievīgi raujošu Ričmondu - viņš bija sapratis, ka šis ir mūsu sporta vakars un grieza gaisā žilbinošas piruetes, cenzdamies mani un retos garāmgājējus iesaistīt draiskās rotaļās. Kad aizelsusies un trīcošām rokām biju pie mājas un bāzu slēdzenē atslēgu, no tumsas iznira absolūti nīgrais kramplauzis un paziņoja, ka viņš mani gaidot jau pusstundu un kur ir tās durvis kas jālauž vaļā. Ķērcu kaut ko par "es taču jums zvanīju otrreiz un atsaucu", tomēr viņš pieprasīja man 40 eiro par viltus izsaukumu, cīnīties vairs nebija spēka, atdevu viņam naudu, klusībā novēlēdama nepatīkamu nakti, un gāju iekšā.
Mājās kā par spīti nav ne pilītes alkohola, toties ir dators, kuru divas stundas reanimēju pēc kārtējās neveiksmīgās aizrīšanās ar apdeitiem.
Ļoti ceru, ka pēc saullēkta viss būs labāk.
Tagad ir skaidrs, ka atslēgu SOS servisam nezvanīšu pat tad, ja būs ziemā jānakšņo uz ielas.
Mazliet pēc desmitiem vakarā, ejot laukā no darba, atklāju, ka esmu pazaudējusi atslēgas (interesanti, ko providence man vēlas pateikt?). Panikā zvanīju atslēgu SOS servisam, ilgi un nervozi saklaigājos ar pasaulē nīgrāko kramplauzi, kurš runāja ar mani tā, it kā es būtu viņu pārtraukusi kaislīga seksa laikā, īsi pirms orgasma, vai vismaz atrāvusi no bagātīga vakariņu galda. Raudādama zvērēju, ka, pat ja nevarēšu uzrādīt savu Zemesgrāmatas ierakstu (nez, vai kāds mājasgars zina, kurā atvilktnē tas iegrūsts), tad noteikti varēšu kaut kā apliecināt īpašumtiesības uz dzīvokli, kaut gan pati ne īsti sapratu, kā.
Zvanīju mātei, pie kuras tobrīd atradās Ričmonds, lai teiktu, ka savākšu suni kaut kad vēlāk... varbūt no rīta, paskaidroju radušos situāciju, un viņa mani pārsteidz ar paziņojumu, ka pie viņas esot vēl viens manu atslēgu komplekts. Iespējams, ka manai mātei pagultē ir arī polārlāču lamatas gadījumam, ja es pēkšņi dotos uz Arktiku, nezinu, bet par atslēgam man bija nelielas šaubas, vai tās tiešām atbilst šobrīd aktuālajām slēdzenēm.
Skrienot pie mātes, pa ceļam mēģināju apturēt nīgro kramplauzi, taču viņš auroja, ka esot jau pagriezies manas adreses, nevis savu māju virzienā, un ko es vēl vispār gribot. Kopš mūsu iepriekšējās sarunas bija pagājušas apmēram desmit minūtes, un es skaidroju, ka, ļoti iespējams, man viņa pakalpojumi nebūs vajadzīgi, taču, ja būs, es zvanīšu vēlreiz.
Pēc tam sekoja skrējiens ar bezdievīgi raujošu Ričmondu - viņš bija sapratis, ka šis ir mūsu sporta vakars un grieza gaisā žilbinošas piruetes, cenzdamies mani un retos garāmgājējus iesaistīt draiskās rotaļās. Kad aizelsusies un trīcošām rokām biju pie mājas un bāzu slēdzenē atslēgu, no tumsas iznira absolūti nīgrais kramplauzis un paziņoja, ka viņš mani gaidot jau pusstundu un kur ir tās durvis kas jālauž vaļā. Ķērcu kaut ko par "es taču jums zvanīju otrreiz un atsaucu", tomēr viņš pieprasīja man 40 eiro par viltus izsaukumu, cīnīties vairs nebija spēka, atdevu viņam naudu, klusībā novēlēdama nepatīkamu nakti, un gāju iekšā.
Mājās kā par spīti nav ne pilītes alkohola, toties ir dators, kuru divas stundas reanimēju pēc kārtējās neveiksmīgās aizrīšanās ar apdeitiem.
Ļoti ceru, ka pēc saullēkta viss būs labāk.
Tagad ir skaidrs, ka atslēgu SOS servisam nezvanīšu pat tad, ja būs ziemā jānakšņo uz ielas.